- - Pirmā aprīļa zupa

Zvana Vikings: "Māšuk! Kaut kas garšīgs ir? Tūlīt ieskiešu ciemā!"
Ātrumā izrauju no saldētavas paku dārzeņu un paku frikadeļu, kuras pa lēto "Topā" deva. Sametu to visu vārošā ūdenī. Virs katla sabiezē nelabu vēstoša smaka. "Nekas, nekas" cenšos domāt optimistiski. Piegāžu piparus, nežēloju papriku, vēl šādas tādas virces "uz durku", bet paliek tikai sliktāk. Viss. Par vēlu!
Vikings klauvē pie durvīm. "Sveiks, bračka!" tā un tā. Apsēdies pie galda, vispasaules joku dienā, brālis, Ēzelīša Ī-ā cienīgā balsī pravieto savu jaunradīto antipirmaprīlisma filosofiju; kā būtu, ja cilvēki reizi gadā centos viens otru neapkāst un cik tas būtu ļoti bīstami, ja visi runātu patiesību. Es šeptējos, ar vienu ausi klausos un ceru, ka arī man šodien gluži vienkārši ir pārspīlēti negatīvs skats uz dzīvi, vai vismaz "nepareiza oste". Kamēr Vikings stāsta, smaka sāk izplatīties pa māju un tad, cieti smaidot, ar kūpošu katlu rokā, istabā ieslīdu es, zaļganu garaiņu ieskauta.
Mirklis klusuma.
"Tas smird drausmīgi." Vikings drūmi secina, pamanījis iespēju pielietot praksē savu "patiesuma filosofiju". Es nervozi iesmejos.
Mēs klusēdami izsūcam pa bļodiņai. Joki ir mazi, jo zupa arī garšo pēc sviedaina traukūdens, bet frikadeles- pēc pārlietotām švammēm.
Kad "paēdām", gribēju mazliet papļāpāt par dzīvi, kā jau pie smalkiem ļaudīm pienākas, bet nesanāca, jo nepameta sajūta, ka mute aizbāzta ar samurcītu zeķu bumbuli.
Nāca nelāgas atraugas. Mēs sēdējām kā divi geizeri kalnu rašanās laikā.
Skumjas bija atvadas.
Piedāvāju līdzi paņemt kādu burciņu zupas - kolēģus, vai draugus uzcienāt, bet viņš atturējās. Labs cilvēks, tomēr.