- - Post a comment

Timotejs šodien trešo reizi pakakāja uz podiņa. Tik apņēmīgi tas bija un tik vareni. Viņš bija īsts varonis (un es nezinu ko tas viņam maksāja, vai nemaksāja) bet viņš atbrīvojās no kakas visai cildenā un vīrišķīgā apņēmībā. Viņš sēdēja uz podiņa un mērķtiecīgi novērsa savu uzmanību no pārmaiņu ciešanām pētot dažādus apkārtējos priekšmetus un snaikstoties pēc tiem. Sejiņa savilkta, acis asaro, skatiens piekusis, bet mērķizjūtīgs un procestiecīgs. (būtu, ko dzemdētājām pamācīties.) Brīžos, kad kļuva grūti, viņš ar garu īdienu mani lūdza palīdzēt, bet tad, kad es par daudz iejaucos, viņš nekautrīgi un konkrēti atvairīja manu pārliecīgo gādību, lai turpinātu iesākto.
Viņš ir par sevi drošs.