Psssssssssst Iedvesma
Sep. 16th, 2009 | 12:16 am
From:: kashadura
Šodien man atnāca vaļā korķis un ārā iznāca tāds labi nostāvējies džins ar ābolu smaržu, persiešu paklāju, pravieti Muhamedu, kanēļmaizītēm, atvasaru un kamieļa asinīm- viss ko var vēlēties un vēl vairāk.
Biju uz lekciju par Islamu.
Noparkoju ratus ar iemigušo Timoteju pie loga un apsēdos uz palodzes pārpildītajā lekcijas telpā.
Olga (pasniedzēja) tikai nopūtās: "pilnīgi pa logiem lien iekšā...". Nu ļoti pieprasīta ir šī lekcija.
Puisis, kuru pirmāk čukstus pa logu izsaucu no lekcijas, mol, lai palīdz nocelt ratus (logi tādā kā padziļinājumā tai telpai) klusēdams to izdarīja, apsēdās savā solā un slepšus uzmetis man skatienu, izvilka no somas nelielu ar spogulīšiem izšūtu cepurīti un uzlika galvā. Nešaubos, ka viņš kā teologs, zina, ka spogulīši šīm cepurītēm paredzēti aizsardzībai no ļaunajiem gariem.
Visādā gadījumā, viņa kolēga, mušmirēdāja, no ceturtā kursa, to zina un praktizē pat nedaudz pārspīlēti- apšujot ar spogulīšiem gandrīz visus savus apģērbus. Nemānos- pati dabūju paspoguļoties viņas mugurā.
Timotejs lekcijas otrajā pusē pamodās, bet kā tāds eņģelēns klusi rotaļājās ar zvārgulīšiem un bija tik laipns, ka tikai pēc lekcijas beigām apjautājās pēc pieniņa.
Runājot par mušmirēm, izdomāju tādu domiņu; Madlēnkūkas ir īstās dzīves mušmires. Nu vot.
Un runājot par Madlēnkūkām- tās es šodien dabūju. Par tām es stāstīšu atsevišķi.
Bet Tas notika un pēc tam gāju pāri tiltam un iet pāri tiltiem ir viena no lietām, kas man patīk gandrīz vislabāk.
Man patīk domāt par ūdeni un par to, ka tas attēlo visu radošo vibrāciju visuzskatāmāk un tāpēc, iespējams, ir viena no vis D-am tuvākajām matērijām. Protams, ka tās tādas baudāmas ķecerības vien ir, tā domāt.
Vienvārdsakot, tā es gāju, stūmu guļošā Timotiņa karieti un domāju un biju laimīga. Ik pa brītiņam apstājos un skatījos lejā no tilta. Garāmgājēji bažīgi nolūkojās, bet es smaidīju. Sākumā apstājos tajā vietā, kur ūdens vēl nesākās, bet ir luksofors un daudz mašīnu. Atcerējos par to krustojumu Japānā, kuru visiem jāfotografē. Zem tilta pabrauca fūre, kurai uz vadītāja vārda tabļičkas, (kur parasti Saša, Vaņa, vai kas tāds) rakstīts- Pustota.
Gāju tālāk, aptuveni līdz vidum, kur ūdens tā skaisti matemātiski viļņojās un jutos tāda tīra vējā kā Balta zeķe uz veļas auklas kādā reklāmā.
Kā vienmēr, kad te eju, atcerējos attālu paziņu, kurš bruņukreklā ģērbies, ieleca Daugavā. Atstāja divgadīgu mazuli.
Kā parasti, nodomāju un lūdzu, lai es nekad nesagribētu izdarīt ko tādu.
Sajutos ļoti pateicīga un nodomāju, ka svarīgi pašai noformulēt, par ko vēlos pateikties. Nezinu, kā tas izklausās ārpus personīgo izjūtu konteksta, bet nu aptuveni tā;
Es pateicos par to, ka viss, kas noticis, ne tikai nav nokāvis, bet ir pilnveidojis manu spēju priecāties.
Atcerējos Vikingu un to, ka droši vien, tā baltās zeķes sajūta, ir tā, ko viņš cenšas panākt un reizēm arī panāk, braucot ar jahtu.
Pie tilta otra gala- Pārdaugavas pusē- apstājos vēl pēdējo reizi, lai paskatītos, kā tilta balsta vibrācija veido tādus fraktālīgus rakstus ūdenī.
Nevaru vien beigt par to voshišatsa (~brīnīties+priecāties).
Biju uz lekciju par Islamu.
Noparkoju ratus ar iemigušo Timoteju pie loga un apsēdos uz palodzes pārpildītajā lekcijas telpā.
Olga (pasniedzēja) tikai nopūtās: "pilnīgi pa logiem lien iekšā...". Nu ļoti pieprasīta ir šī lekcija.
Puisis, kuru pirmāk čukstus pa logu izsaucu no lekcijas, mol, lai palīdz nocelt ratus (logi tādā kā padziļinājumā tai telpai) klusēdams to izdarīja, apsēdās savā solā un slepšus uzmetis man skatienu, izvilka no somas nelielu ar spogulīšiem izšūtu cepurīti un uzlika galvā. Nešaubos, ka viņš kā teologs, zina, ka spogulīši šīm cepurītēm paredzēti aizsardzībai no ļaunajiem gariem.
Visādā gadījumā, viņa kolēga, mušmirēdāja, no ceturtā kursa, to zina un praktizē pat nedaudz pārspīlēti- apšujot ar spogulīšiem gandrīz visus savus apģērbus. Nemānos- pati dabūju paspoguļoties viņas mugurā.
Timotejs lekcijas otrajā pusē pamodās, bet kā tāds eņģelēns klusi rotaļājās ar zvārgulīšiem un bija tik laipns, ka tikai pēc lekcijas beigām apjautājās pēc pieniņa.
Runājot par mušmirēm, izdomāju tādu domiņu; Madlēnkūkas ir īstās dzīves mušmires. Nu vot.
Un runājot par Madlēnkūkām- tās es šodien dabūju. Par tām es stāstīšu atsevišķi.
Bet Tas notika un pēc tam gāju pāri tiltam un iet pāri tiltiem ir viena no lietām, kas man patīk gandrīz vislabāk.
Man patīk domāt par ūdeni un par to, ka tas attēlo visu radošo vibrāciju visuzskatāmāk un tāpēc, iespējams, ir viena no vis D-am tuvākajām matērijām. Protams, ka tās tādas baudāmas ķecerības vien ir, tā domāt.
Vienvārdsakot, tā es gāju, stūmu guļošā Timotiņa karieti un domāju un biju laimīga. Ik pa brītiņam apstājos un skatījos lejā no tilta. Garāmgājēji bažīgi nolūkojās, bet es smaidīju. Sākumā apstājos tajā vietā, kur ūdens vēl nesākās, bet ir luksofors un daudz mašīnu. Atcerējos par to krustojumu Japānā, kuru visiem jāfotografē. Zem tilta pabrauca fūre, kurai uz vadītāja vārda tabļičkas, (kur parasti Saša, Vaņa, vai kas tāds) rakstīts- Pustota.
Gāju tālāk, aptuveni līdz vidum, kur ūdens tā skaisti matemātiski viļņojās un jutos tāda tīra vējā kā Balta zeķe uz veļas auklas kādā reklāmā.
Kā vienmēr, kad te eju, atcerējos attālu paziņu, kurš bruņukreklā ģērbies, ieleca Daugavā. Atstāja divgadīgu mazuli.
Kā parasti, nodomāju un lūdzu, lai es nekad nesagribētu izdarīt ko tādu.
Sajutos ļoti pateicīga un nodomāju, ka svarīgi pašai noformulēt, par ko vēlos pateikties. Nezinu, kā tas izklausās ārpus personīgo izjūtu konteksta, bet nu aptuveni tā;
Es pateicos par to, ka viss, kas noticis, ne tikai nav nokāvis, bet ir pilnveidojis manu spēju priecāties.
Atcerējos Vikingu un to, ka droši vien, tā baltās zeķes sajūta, ir tā, ko viņš cenšas panākt un reizēm arī panāk, braucot ar jahtu.
Pie tilta otra gala- Pārdaugavas pusē- apstājos vēl pēdējo reizi, lai paskatītos, kā tilta balsta vibrācija veido tādus fraktālīgus rakstus ūdenī.
Nevaru vien beigt par to voshišatsa (~brīnīties+priecāties).