- - stunda

1:21

Nu tad sākšu. Liet tāda, ka nevaru saprast, kam šo rakstu, tāpēc ir grūt rakstīt. Sarunājām ar Zeldas pārstāvi, ka stundu dienā rakstīšu. Šodien paņēmu šo uzdevumu formāli. Tikko uzliku pulksteni un tagad stundu rakstīšu visu, kas ienāks prātā. Vienkārši, ir tik grūti rakstīt bez konkrēta mērķa. Man ir padmā uzrakstīt rakstu par filmā, kuras ieteiktu noskatīties skolotājiem un audzinātājiem, taču tas, izrādās, nav nemaz tik vienkārši. Tagad pamazām saprotu, ka, var būt, īstenībā, gribu rakstīt par vienu konkrētu filmu. Bet vai viņu maz kaut kur tagad var redzēt? Nezinu. Bet man ir autores e-pasta adrese. Gan jau to visu var noskaidrot. Ir pagājušas tieši sešas minūtes. Tātad desmitā daļa no mana rakstāmlaika. Labi. Var būt, ka nav namaz jājūtas tik nožēlojami par to, ka nezinu, kam rakstu. Pēdējo reizi, kad rakstīju nezinot kam, uzrakstīju rakstu satori.

Man nav ne jausmas, kā dzīvot tālāk. Gribu tiešām daudz rakstīt, bet nejau neredzamajaiem draugiem, bet īstiem cilvēkiem, kas lasa, domā un runā par uzrakstīto. Ir iesākta grāmata bērniem, bet pagaidām tā ir iestrēgusi pirmā uzmetuma fāzē. Iesniedzu arī KKF, bet draudzene, kas ir no tiem lēmējiem, brīdināja, ka ja nu tur pavisam kāda sīka lietiņa nav pareizi formāli izdarīta, tad neizskata vispār. Es, saprotams, bīstos. Bet tas tā. Tagad man gribētos uzrakstīt kaut ko satriecošu - tādu, kas paceļ un iedvesmo gan mani, gan lasītāju un palīdz gribēt dzīvot. Kā jau esmu teikusi, ar pēdējo man neiet nemaz tik viegli. Gribētos teikt kaut ko skaistu un aizraujošu, bet sanāk tikai visāda ķomka, jo par ko gan citu lai raksta, kā par savu pieredzi. Nezinu, cik labi man izdotos rakstīt izdomātus stāstus. Tādus esmu dzīvē tikai pāris uzrakstījusi. Un mana bērnu grāmata ir pilna ar īstenību, lai cik daudz tur būtu fikcijas. Varu jau pamēģnāt, kaut ko izdomāt.

Var būt kādu skaistas tievas sievietes monologu uzrakstīt? Hahā. Jā. Tas man patiktu. Viņa būtu tieva un skaista un tieši tik skumja, lai tas nebūtu ne par daudz, bet arī ne par maz. Tāpēc sievietes viņai gribētu līdzināties (viņa, sprotams, arī būtu ļoti gudra, jo aiz vientulības būtu izlasījusi kilogramiem grāmatu) un vīrieši raudātu silvenos par to, ka viņa būtu izdomāta. Nu lūk. Šai sievietei, tātad būtu skaists vārds, tāds kā Virdžīnija, Elizabete, Klēra, vai kas tamlīdzīgs. Labi, Virdžīnija ir par traku un daudz izmantotu. Šī sieviete, tievā un daiļā, tātad. Laiku pavadītu raudot asaras, kas pašas ritētu pār vaigiem (bez visādiem tur neglītiem šņukstiem). Reizēm viņa skatītos pa sava, no vecmāmiņas mantotā vintedž dzīvokļa (ar augstiem griestiem un koka grīdām) loga uz birstošām ķiršu ziedu lapiņām, ko notriektu lietus lāses un viņai vienkārši sažņaugtos dvēsele aiz skumjām par visa pārejošo dabu. Citkārt viņa parkā stāvētu ietinusies sarkanas vilnas šallē un lūkotos cauri sārto kļavu lapu zeltaino tīmekli rudens saules gaismā ar samiegtām acīm un viņa justu visu dabas majestātiskumu caurstrāvojot viņas nelielo, bet slaiko un labi veidoto augumu (no visiem tiem pārdzīvojumiem viņa arī ļoti maz ēstu un mēs arī nemaz nezinātu, ko, jo ēdiens, tā gatavošana un tamlīdzīgi nožēlojami zemiski prieki netiktu atainoti šajā patiešām dziļdomīgi saldsērīgajā monologā)
Šai sievietei, sauksim viņu par Klēru, būtu ļoti paveicies ar galvas apmatojumu, jo tas vijīgās cirtās kristu pāri viņas pleciem, lai gan viņa tam savā dziļdomībā nepievērstu necik uzmanības.Skropstas un uzacu loki būtu izteiksmīgi tumši un skatiena stirnīgais trauksmainums un noslēpumainība, tumšie loki zem acīm bālā āda uz kuras fona iezīmētos sārta nedaudz spītīga mutīte - tas viss liktu satraukti pukstēt, lūk, piemēram tā jaunieša sirdij, kurš tikko pagāja gar esplanādi graudzams kruasānu un pamanīja dzīves saldsērīguma sagrābto Klēru vērojam gaismas rotaļas kļavas zaros, Jā, patiešām. Jauneklis, sauksim viņu par Ernestu, gandrīz aizrijās, kad gar viņa acīm negaidīti izvijās kamieļu rinda un apvārsni aizklāja tuksnesis. Jā. Šīs acis viņam atgādināja Stinga dziesmu par tuksneša rozi. Tomēr atstāsim Ernestu un ļausim viņam turpināt ceļu. Jā, iespējams, ka viņam nāksies apstāties un neglīti izklepoties pie soliņu rindas. Bet kam negadās, dievs ar viņu.Viņš klausās Stingu un ar to mūsu interese par viņu beidzās.
Tas, kas patiešām ir svarīgi, ir Klēras jūtīgums. Un prāts. Jūs nobrīnīsieties, cik daudz viņai ir prāta. Klēra sāk rītu atverot acis, kā jau daudzi no mums. Bet Klēra, atšķirībā no vairākuma, acis atkal aizver, tad no tām izrit dažas ļoti glītas asaras un tikai tad Kļēra atver acis uz ilgāku laiku, lai varētu saskatīt, teiksim ceļu uz dušas telpu, kurā viņa drīz ierodas satinusi savu bāli cēlo, persiku maiguma ķermeni, vecrozā zīda halātā. Klēra nopūšas ar maigu vaidu, kas atgādina mazas pūces pirmo “uhū”, viņa pavisam bez apdomas iesprauž matos fantastisku sarankoka ķemmi ar perlamuta inkrustāciju un pavirši sekstīgi uzsprauž uz augšu savus kuplos matus. Tagad viņa ilgi skalo seju ar vēsu ūdeni. Viņa domā par kalnu avotu un vēsas piles nedaudz samitrina viņas halāta piedurknes. Īss nicīgs skatiens dziļā sudraba spogulī. Skaistums ir pavisam strauji gaistoša ilūzija. Klēra to zina. Tāpēc pavisam nedaudz lepojas ar saviem tumšajiem lokiem. Tiem, kas zem acīm.
Viņa apsēžas pītā krēslā un paceļ kājas uz augšu un blakus esošā kāju krēsliņa ar polsterējumu. Viena zīdainā halāta mala nedaudz noslīd un atsedz cisku, kuras turpinājumā ir apakšciska un pēda. Ciska ir bāla un slaida, apakšciska skaisti veidota, bet pēdas izliekums atgādina nelielu sēdošu vēja suni.
No rītiem viņai patīk palasīt Sartru. Sartru viņa lasa katru rītu. Vnk randomā pāris rindkopas.
Sartrs pat vairs neskaitās klāt pie tiem daudzajiem kilogramiem, ko viņa izlasa citos diennakts laikos. Ir vēl daudz, ko varētu stāstīt par Klēru. Vienīgi man nav ne jausmas, kur viņa varētu strādāt. Laikam jau viņai ir diezgan labs mantojums no vecmāmiņas. Tā viņa var atļauties nicināt pasaules lietas. Nu, lūk. Tātad, Klēra ir dzimusi. Tagad tikai jāuzraksta viņas monologs.

2:21