Stāsts
Jan. 3rd, 2007 | 02:53 pm
From:: kashadura
Alise pamodās divos naktī. Gulēja sastingusi un rāma, līdz atvērās acis kā puķes plaukstošas paātrinājumā. No laternas vēsa gaismiņa tek logā. Sniegpārslas kūst uz siltā stikla. Viļņojošs klusums. Nefokusēts skatiens atsitas pret vietu, kur varētu būt griesti. Kaut kāda doma prātā iezagusies, lodā un neatklājas. Kā simtkājis no kāda Ešera darba pa trepēm skraida no abām pusēm. Nevar saprast kur un kad. Viss viens. Bīstama, bīstama doma. Smaga ļoti.
Un tad tā sajūta.. Ieslēdza gaismu, “uzlika” mūziku, paņēma papīru,
kāds bija atrodams. Pildspalvu sameklēja un rakstīs tagad stāstu, zem kura tad varēs parakstīties “Alise- literāte jaunā, daudzsološā”
Ne jau tāpēc, ka ir ko teikt. Lai par citu ko domātu. Lai aizmirstu- nezinātu.
“Cilvēks- gudrs dzīvnieks” skan čuksti Alisei galvā “Zina kā sevi aizsargāt.” Alise neklausās cik spēj. Ieliek ausīs mūziku, raksta par nebijušām sajūtām un visa tā bēgšana smird pēc apdegušiem matiem. VIŅAI ĻOTI BAIL.. Ko citu darīt? Paiet daži sāpīgi mirkļi, kurus nomēra tukšums mūzikā, un baltā papīra lapa sāk saldēt pirkstus, tad uzstājīgi iespiežas ausīs un, tūlīt jau, sāk saldēt no iekšpuses. “Kurā kultūrā ierasts domāt, ka ellē ir auksts?!” Viņa pamanās visā šajā juceklīgajā steigā sev nejauši pajautāt. “Kāpēc tu neļauj sev gribēt, vēlēties?”
“Ar ko es runāju?!” alise nobrīnās, bet sāk dejot. Dejojot var nedegt. Istabā pa spraugu starp durvīm un grīdu ielien melna čūska. Alise sastingst izbailēs. Izmisīgi mēģina izdomāt plānu.
Lai gan čūska šķiet vienaldzīga, Alise nespēj sevi apturēt un jau pēc mirkļa atrodas uz kumodes starp apdrupušu sadzeltējuša porcelāna vāzi un šujamkasti.
Viņa pat nav pamanījusi kā tas gadījies. Iekārtojusies ērtāk viņa sāk dungot matroža dziesmu no pagājušās dzīves. (Viņa tā arī neatceras, vai arī nesaprot to, vai dziesma ir no pagājušās dzīves un to sauc “matroža dziesma”, vai arī tā ir matrožu dziesma, kuru sauc “no pagājušās dzīves”) Pa to laiku ap viņas trauslo ķermeni materializējas cieši pieguļošs zilbalti svītrots krekls, kurš, savelkoties aizvien ciešāks sāk žņaugt Alisi. Nesaprotot kas īsti notiek, viņa aizelsusies palēnina dziedāšanas tempu un krekls neizprotamā mijiedarbībā acumirklī atlaižas vaļīgāk, un, jo lēnāk viņa dzied, jo vaļīgāk tas noslīd no viņas pleciem, atklājot lasītāja skatienam visai patīkamas miesiņas, apvilktas ar pūkainu ādiņu. Alise domā par zemapziņu, un par to, ka cigārs dažreiz ir tikai cigārs. “Murgaini.”
Viņa nočukst, no satraukuma sausajām lūpām skrapstot un pārlaiž tramīgi skatienu pustumšajai istabai. Kaut kur tumsā samanāma kustība. “Varbūt” klusumu pārtrauc milzīgs, apputējis rotaļu lācis, lienot laukā no pagultes “Varbūt kādu normālu cilvēku šajā stāstā iepīt? Tas varētu nedaudz atvieglot situāciju... Es jau arī, kā tu droši vien pati mani, neesmu īsti normāls. Pie visa vēl viena acs diegā karājās, vīles irst vaļā... Pāršūt vajadzēs. Pāršūt vajadzēs, saproti..” Istabā ienāca Alises brālis. Klusi viņš pienāca, apskāva un noskūpstīja māsu. Alise atcerējās, ka bija plānojusi apmeklēt baseinu vismaz 1x nedēļā, lai būtu vēl iekārojamāks viņas ķermenis . „Incests.” Alise atzinās. “Vai uz to es tiecos?” viņa sev pārmeta, atstūma pārsteigto brāli,
iepļaukāja un viņš sasvēries nokrita no kumodes tieši vētraini viļņojošajā ūdenī. Alise nometās četrrāpus un, pierāpojusi cik tuvu vien uzdrošinājās viļņos svārstīgās, slideni lakotās koka mēbeles malai, lūkojās dziļi lejā tajā tumsā, kurā nupat bija iegrūdusi miesīgo brāli. Viņa kliedziens vēl klejoja telpā.
“Tātad viņš ir dzīvs!” vēja aprauto, mitro roku piespiezdama krūtīm, Alise atskārta. Tajā mirklī kumode sasvērās un viņa krita. “simtiem eņģeļu apsargāta- tas ir skaidrs.” Sačukstējās vecmāmiņas, kuras tālumā, saspiedušās uz mazas saliņas izdīguša soliņa, baroja baložus ar sausām maizes drupačām. Kumode bija sasvērusies tieši tā, ka atvilktnes bija paguvušas atvērties mirkli pirms Alises kritiena un aizcirtās uzreiz pēc. Tagad, aizciršanās trokšņa apdullināta, slapjā, nosalusī Alise attapās klusā, sausā, pilnīgi tumšā vietā. Ja ļoti uzmanīgi ieklausījās ar labo ausi, (jo ar to viņa atradās pret atvilktnes izvelkamo pusi) varēja sadzirdēt vājus palīgā saucienus un mežonīgu viļņu krākuļošanu. “Cerams, ka viņš pieķersies pie durvju roktura, vai kumodes stūra, pirms melnā čūska viņu atradīs.” Alise nodomāja. Un pirms viņa paspēja pateikt “Es nelietoju narkotikas”, no kreisās puses (tās, no kuras nevarēja dzirdēt neko) acīs iespīdēja zaļgana gaisma. Lēni un piesardzīgi viņa pagriezās pret gaismas avotu. Tur tas bija- tuneļa gals. Zaļa noriņa, spīd saulīte. Īkstīte vāc zāles savai zupai. Nedaudz dziļāk atvilktnē, apmēram T- kreklu zonā pa noru bradā zirneklis sarkanos gumijas zābaciņos, augsti cilādams kājas, lai puķes nesamītu.
Un kalna galā sarkanbalti svītrots glābšanas riņķis rotē antigravitācijas loka gaisīgajā ietvarā zaigodams. “Vajadzētu glābt brāli! Tāds ir mans pienākums.” Alise sprieda. “Bet nē. Es pārāk skumšu, ja neizdosies.
Un uztraukumi lieki. Lai papeld, vai arī lai ir te uzreiz, bet lai nerādās vēl acīs. Gribu kaut ko jaunu.” Alise jau bija soļa attālumā no Īkstītes, kad pēkšņi kāds izslēdza zaļgano gaismu un Īkstītes vietā tagad gailēja divi sarkani punkti acu augstumā. Alises satrauktā elpa nodeva atrašanās vietu. Pat ja viņa spētu to aizturēt, viņu nodotu asins šalkoņa un sirdspuksti. Vai arī kakls, kurš tumīgi saldi smaržoja pēc piena. Piena smarža kā caurspīdīgi balta zīda lente aizvijās caur tumsu. Neizbēgami aizbēga nekādi neaizturama. Kāds ievilka, ieelpoja caur degunu un muti vienlaikus, tad aplaizījās. “Es ievilku elpu!” sēcoši nozīda vārdus no savām lūpām viltīga balss- pašapēdēja. Nočabēja sakaltusī, sasalusī zāle. Alise zināja, ka tiks cienāta ar ābolu. “Cauri stāstam tekošais pavediens- tu mūžība!” Alise izkliedza, balsij aizlūstot.
Glābējs.
Un tad tā sajūta.. Ieslēdza gaismu, “uzlika” mūziku, paņēma papīru,
kāds bija atrodams. Pildspalvu sameklēja un rakstīs tagad stāstu, zem kura tad varēs parakstīties “Alise- literāte jaunā, daudzsološā”
Ne jau tāpēc, ka ir ko teikt. Lai par citu ko domātu. Lai aizmirstu- nezinātu.
“Cilvēks- gudrs dzīvnieks” skan čuksti Alisei galvā “Zina kā sevi aizsargāt.” Alise neklausās cik spēj. Ieliek ausīs mūziku, raksta par nebijušām sajūtām un visa tā bēgšana smird pēc apdegušiem matiem. VIŅAI ĻOTI BAIL.. Ko citu darīt? Paiet daži sāpīgi mirkļi, kurus nomēra tukšums mūzikā, un baltā papīra lapa sāk saldēt pirkstus, tad uzstājīgi iespiežas ausīs un, tūlīt jau, sāk saldēt no iekšpuses. “Kurā kultūrā ierasts domāt, ka ellē ir auksts?!” Viņa pamanās visā šajā juceklīgajā steigā sev nejauši pajautāt. “Kāpēc tu neļauj sev gribēt, vēlēties?”
“Ar ko es runāju?!” alise nobrīnās, bet sāk dejot. Dejojot var nedegt. Istabā pa spraugu starp durvīm un grīdu ielien melna čūska. Alise sastingst izbailēs. Izmisīgi mēģina izdomāt plānu.
Lai gan čūska šķiet vienaldzīga, Alise nespēj sevi apturēt un jau pēc mirkļa atrodas uz kumodes starp apdrupušu sadzeltējuša porcelāna vāzi un šujamkasti.
Viņa pat nav pamanījusi kā tas gadījies. Iekārtojusies ērtāk viņa sāk dungot matroža dziesmu no pagājušās dzīves. (Viņa tā arī neatceras, vai arī nesaprot to, vai dziesma ir no pagājušās dzīves un to sauc “matroža dziesma”, vai arī tā ir matrožu dziesma, kuru sauc “no pagājušās dzīves”) Pa to laiku ap viņas trauslo ķermeni materializējas cieši pieguļošs zilbalti svītrots krekls, kurš, savelkoties aizvien ciešāks sāk žņaugt Alisi. Nesaprotot kas īsti notiek, viņa aizelsusies palēnina dziedāšanas tempu un krekls neizprotamā mijiedarbībā acumirklī atlaižas vaļīgāk, un, jo lēnāk viņa dzied, jo vaļīgāk tas noslīd no viņas pleciem, atklājot lasītāja skatienam visai patīkamas miesiņas, apvilktas ar pūkainu ādiņu. Alise domā par zemapziņu, un par to, ka cigārs dažreiz ir tikai cigārs. “Murgaini.”
Viņa nočukst, no satraukuma sausajām lūpām skrapstot un pārlaiž tramīgi skatienu pustumšajai istabai. Kaut kur tumsā samanāma kustība. “Varbūt” klusumu pārtrauc milzīgs, apputējis rotaļu lācis, lienot laukā no pagultes “Varbūt kādu normālu cilvēku šajā stāstā iepīt? Tas varētu nedaudz atvieglot situāciju... Es jau arī, kā tu droši vien pati mani, neesmu īsti normāls. Pie visa vēl viena acs diegā karājās, vīles irst vaļā... Pāršūt vajadzēs. Pāršūt vajadzēs, saproti..” Istabā ienāca Alises brālis. Klusi viņš pienāca, apskāva un noskūpstīja māsu. Alise atcerējās, ka bija plānojusi apmeklēt baseinu vismaz 1x nedēļā, lai būtu vēl iekārojamāks viņas ķermenis . „Incests.” Alise atzinās. “Vai uz to es tiecos?” viņa sev pārmeta, atstūma pārsteigto brāli,
iepļaukāja un viņš sasvēries nokrita no kumodes tieši vētraini viļņojošajā ūdenī. Alise nometās četrrāpus un, pierāpojusi cik tuvu vien uzdrošinājās viļņos svārstīgās, slideni lakotās koka mēbeles malai, lūkojās dziļi lejā tajā tumsā, kurā nupat bija iegrūdusi miesīgo brāli. Viņa kliedziens vēl klejoja telpā.
“Tātad viņš ir dzīvs!” vēja aprauto, mitro roku piespiezdama krūtīm, Alise atskārta. Tajā mirklī kumode sasvērās un viņa krita. “simtiem eņģeļu apsargāta- tas ir skaidrs.” Sačukstējās vecmāmiņas, kuras tālumā, saspiedušās uz mazas saliņas izdīguša soliņa, baroja baložus ar sausām maizes drupačām. Kumode bija sasvērusies tieši tā, ka atvilktnes bija paguvušas atvērties mirkli pirms Alises kritiena un aizcirtās uzreiz pēc. Tagad, aizciršanās trokšņa apdullināta, slapjā, nosalusī Alise attapās klusā, sausā, pilnīgi tumšā vietā. Ja ļoti uzmanīgi ieklausījās ar labo ausi, (jo ar to viņa atradās pret atvilktnes izvelkamo pusi) varēja sadzirdēt vājus palīgā saucienus un mežonīgu viļņu krākuļošanu. “Cerams, ka viņš pieķersies pie durvju roktura, vai kumodes stūra, pirms melnā čūska viņu atradīs.” Alise nodomāja. Un pirms viņa paspēja pateikt “Es nelietoju narkotikas”, no kreisās puses (tās, no kuras nevarēja dzirdēt neko) acīs iespīdēja zaļgana gaisma. Lēni un piesardzīgi viņa pagriezās pret gaismas avotu. Tur tas bija- tuneļa gals. Zaļa noriņa, spīd saulīte. Īkstīte vāc zāles savai zupai. Nedaudz dziļāk atvilktnē, apmēram T- kreklu zonā pa noru bradā zirneklis sarkanos gumijas zābaciņos, augsti cilādams kājas, lai puķes nesamītu.
Un kalna galā sarkanbalti svītrots glābšanas riņķis rotē antigravitācijas loka gaisīgajā ietvarā zaigodams. “Vajadzētu glābt brāli! Tāds ir mans pienākums.” Alise sprieda. “Bet nē. Es pārāk skumšu, ja neizdosies.
Un uztraukumi lieki. Lai papeld, vai arī lai ir te uzreiz, bet lai nerādās vēl acīs. Gribu kaut ko jaunu.” Alise jau bija soļa attālumā no Īkstītes, kad pēkšņi kāds izslēdza zaļgano gaismu un Īkstītes vietā tagad gailēja divi sarkani punkti acu augstumā. Alises satrauktā elpa nodeva atrašanās vietu. Pat ja viņa spētu to aizturēt, viņu nodotu asins šalkoņa un sirdspuksti. Vai arī kakls, kurš tumīgi saldi smaržoja pēc piena. Piena smarža kā caurspīdīgi balta zīda lente aizvijās caur tumsu. Neizbēgami aizbēga nekādi neaizturama. Kāds ievilka, ieelpoja caur degunu un muti vienlaikus, tad aplaizījās. “Es ievilku elpu!” sēcoši nozīda vārdus no savām lūpām viltīga balss- pašapēdēja. Nočabēja sakaltusī, sasalusī zāle. Alise zināja, ka tiks cienāta ar ābolu. “Cauri stāstam tekošais pavediens- tu mūžība!” Alise izkliedza, balsij aizlūstot.
Glābējs.