- - nekas nekas- saslaucīs

Intervēju vienu jaunu fotogrāfi. Viņa nevarēja atrast tikšanās vietu. Kad beidzot atrada- ieraudzīja tur mani ar diktafonu, kuru nekādu nevarēju ieslēgt. Kad diktafons beidzot bija ieslēgts (tiesa gan sarunas pusceļā nezināmu iemeslu dēļ izslēdzās) iedevu meitenei savu mapīti par paliktnīti papīram uz kura veikt svarīgas piezīmes. No mapītes "izlīda" nosūtījums uz ģenētisko pataloģiju izmeklējumiem (patiesībā tas ne man, bet bebim). Labu brīdi viņa nespēja atraut acis no lapas un kad traucējošo objektu izvācu no redzesloka, šķiet, piesardzīgi centās sazīmēt iespējamās pataloģijas manā sejā. Pēc kāda laiciņa, kad notikušais jau bija piemirsies un sarunai sāka veidoties jauni vaibsti, gluži nejauši nosaucu visnotaļ simpātisko, taču jutīgo meiteni ar grezno profilu par žīdieti. (Viņa aizrautīgi stāstīja par to, ka reizēm savu darbu idejas nosapņo uz ko es pēkšņā prāta aptumsumā iekvekšķējos- tā jau ir! Jūdaisti jau sapņus no realitātes tā strikti neanošķir.) If only I could turn back time. Bet bija jau par vēlu. Par spīti visam saruna atkal iegrozījās kaut kādā pareizā rakursā, līdz kulminējošajā nobeigumā atkal apstājās diktafons. Vienīgā cerība uz autosave.
Bija jau vēls un es gāju caur parku uz pieturu, lai brauktu mājās un pilnā rīklē smējos par visu notikušo. Turēju pie auss telefonu, lai ļaudis mani nesadomā ielikt trakomājā.
Neierakstījās, protams.