- - Post a comment

Savā vēlīnā vecumā esmu sapratusi łoti maz. Viena no lietām, kas nākusi no jauna un nesen ir pilnīgi skaidra un bezkaislīga saprašana, ka esmu pataloģiska egoiste. Ir tāds baisīgs loks, kurā esmu ieslodzīta - jo vairāk es domāju par to, kā tādai nebūt, jo dziļāk ieslīgstu pašrefleksijā, kas jau arī traucē aizsniegties pie līdzcilvēku vajadzībām un vēlmēm. Būt pataloģiskai egoistei ir ļoti neizdevīgi. Tas ir mokoši, izolējoši un nesagādā ne prieku, ne baudu. Tāpēc jau tā ir pataloģija. Defekts kaut kāds gēnu ( vai kaut kā tamlīdzīga ) līmenī. Bet tas, kas mani pārsteidz visvairāk, ir fakts, ka man ir daži draugi, kas mani pacieš, iztur un pat tā kā mīl arī tajos brīžos, kad mans vienīgais spēks - spēja translēt kaut kādu vitāli svarīgu enerģiju - (par to es neko daudz vairāk nezinu) ir zem nulles. Es esmu tāda kā pārakmeņojusies kūniņa, akmens kaklā un tik un tā kāds pieklauvē. Es ceru, ka es kādreiz varēšu kādam būt tik pat labs draugs, kā mani draugi man. Ja ne šajā raundā, tad nākamajā. Bet ak Dievs, kā es esmu piekususi no tās mūžīgās spēles. Kurš jauc kārtis?