Iekurināt
Jan. 24th, 2020 | 02:03 pm
From:: kashadura
Tās neplānotās aiziešanas uz baznīvu ir tās īstākās - līdzīgi kā nejaušas tikšanās, vai neparedzēta mīlēšanās.
Pamodos no eksistenciālas vibrācijas krūtīs, (drīz jau Lieldienas) gāju cauri putenim tādā lucid dreaming sajūtā, makrokosma ar mikrokosmu ideālā saslēgumā - kad viss vienlīdz nozīmīgs un bezjēdzīgs. Uzsmēķēju 25. trolejbusa pieturā kaut kur pie tās daudzstāvu mājas ar uzgleznotu baltu balodi - nu tās, kurā pēdējo laiku mitinājās mana vecmāmiņa Izolde, bet tagad - pusmāsa heroīniķe ar draugu un pieradinātu vārnu. Pie tās mājas, tātad, manas pārdomas un sniega virpuļošanu apturēja baznīcas zvanu skaņa - tā pati esksitenciālā vibrācija, kas mani pamodināja , tikai citā mērogā.
Tā kā es jau biju pusceļā, atstāju daudzstāvu bloku laberintu un devos uz Mārtiņa baznīcas pusi (Šīs baznīcas sudrablietas kara laikā bija apraktas manas vecvecmāmiņas dārzā). Pagājušo reizi, kad šeit bijām kopā ar dēlu, man nācās pavadīt pusstundu sargājot viņu no krītošām lāstekām, kamēr Timotejs uzstājīgi mēģināja uzlauzt durvis un jautāja pēc atslēgas. Beidzās ar to, ka nācās mazuli sagrābt un ar varu stiept uz tramvaju, kurā viņš turpināja priekšnesumu, plosot pasažieru sirdis ar kliedzieniem "Kāpēc baznīca mūs nesatika? ","Kāpēc viņi mūs negaidīja?" Nelīdzēja ne solījumi nopirkt šokolādi, ne plānotā iešana uz kafejnīcu. Ar savu drūmo "Es nezinu, bērniņ" tikai padziļināju bezcerīgo atmosfēru.
Šoreiz durvis padevās pavisam viegli un tikko es ienācu.
____________________________________
Es dedzinu pakāpeniski visus uz ielām atrastos aprakstītos ,papīrus, neveiksmīgas fotogrāfijas, vecus sapņus un pierakstus.
Dažkārt atrodu kaut ko nedaudz interesantu un pārrakstu te.
Šitas ir no vecas dienasgrāmatas. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas to rakstīja, bet nedaudz interesanti.
Pamodos no eksistenciālas vibrācijas krūtīs, (drīz jau Lieldienas) gāju cauri putenim tādā lucid dreaming sajūtā, makrokosma ar mikrokosmu ideālā saslēgumā - kad viss vienlīdz nozīmīgs un bezjēdzīgs. Uzsmēķēju 25. trolejbusa pieturā kaut kur pie tās daudzstāvu mājas ar uzgleznotu baltu balodi - nu tās, kurā pēdējo laiku mitinājās mana vecmāmiņa Izolde, bet tagad - pusmāsa heroīniķe ar draugu un pieradinātu vārnu. Pie tās mājas, tātad, manas pārdomas un sniega virpuļošanu apturēja baznīcas zvanu skaņa - tā pati esksitenciālā vibrācija, kas mani pamodināja , tikai citā mērogā.
Tā kā es jau biju pusceļā, atstāju daudzstāvu bloku laberintu un devos uz Mārtiņa baznīcas pusi (Šīs baznīcas sudrablietas kara laikā bija apraktas manas vecvecmāmiņas dārzā). Pagājušo reizi, kad šeit bijām kopā ar dēlu, man nācās pavadīt pusstundu sargājot viņu no krītošām lāstekām, kamēr Timotejs uzstājīgi mēģināja uzlauzt durvis un jautāja pēc atslēgas. Beidzās ar to, ka nācās mazuli sagrābt un ar varu stiept uz tramvaju, kurā viņš turpināja priekšnesumu, plosot pasažieru sirdis ar kliedzieniem "Kāpēc baznīca mūs nesatika? ","Kāpēc viņi mūs negaidīja?" Nelīdzēja ne solījumi nopirkt šokolādi, ne plānotā iešana uz kafejnīcu. Ar savu drūmo "Es nezinu, bērniņ" tikai padziļināju bezcerīgo atmosfēru.
Šoreiz durvis padevās pavisam viegli un tikko es ienācu.
____________________________________
Es dedzinu pakāpeniski visus uz ielām atrastos aprakstītos ,papīrus, neveiksmīgas fotogrāfijas, vecus sapņus un pierakstus.
Dažkārt atrodu kaut ko nedaudz interesantu un pārrakstu te.
Šitas ir no vecas dienasgrāmatas. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas to rakstīja, bet nedaudz interesanti.