- - Tā kārts, kas Tev nepatīk - tā vienkārši ir mana seja

Brīdi pirms izcelt meitu no vannas, atkal biju pilnīgi satriekta cik viņa ir skaista un pilnīga, sākot no zibstošajām melnacīm, līdz apaļā dupša bedrītēm,
Un domāju: Ak, Dievs, kā man tik vienai un trakai un dzīves samīcītai, ir paveicies!
Ar savu šodienas prātu es nekad pie viņas nebūtu tikusi.
Un arī dēlu es nebūtu dabūjusi, ja nebūtu tik ilgi dzīvojusi nesasalusi.
Depresija un atkarības, ciešanas, nežēlība – tas viss man ir zināms pavism cieši vai pirmajā personā, bet bezgala ilgi manī izdzīvoja nejēdzīgā prāta un kultūras iepotētā kroplība,
stulbā progresa ideja, ar kuru cīnos vēl tagad katru mīļu dienu.
Proti, doma, ka viss kādreiz “beigsies laimīgi” tādā vai citādā veidā.
Tagad sliecos domāt, ka viss kādreiz beigsies, Un arī - tikai ja paveiksies.

Bet cik labi, cik labi, ka mēs būsim bijušas satikušās pirms visas tās, paldiesdievam, beigšanās