- - February 6th, 2023

Vēl jo stingrāk šodien sapratu, ka neko nejēdzu no sagatavošanas skolai, kas pret manu gribu iegrūsta man rokās. Vēl jo vairāk specifiskajā Montesori veidā. Meita darbā apvēmās. Atgriezāmies mājās. Tā vietā, lai mestos negsidīti pieejamā (meitai viss ok) līksmā kārtošanas un gatavošanas virpulī, sāku ciest par to cik neizdevies skolotājs, slikts cilvēks u.t.t. es esmu. Tas rezultējās tajā, ka pilnīgi apzināti pārēdos ( es skumjas, dusmas un vilšanos risinu ar rīšanu) un esmu noblenzusi jau otro sēriju savam <3 seriālam.
Nekas, nekas... kādreiz es jums parādīšu!
Iešu uz baseinu, Montesori kursiem, iekārtošu dzīvokli, gludināšu palagus un ko tik tur ne.
Vot tā būs!

Vāru Jolantas debešķīgo krēmzupu, grīdu izsūcu, izmazgāju.
Jūtu, ka drīz jau izmazgāšu ledusskapi un, iespējams, pat saņemšos uzrunāt brāli aizbraukt uz Depo.
Draugus satieku vairāk un kvalitatīvāk. Laiku vienatnē izbaudu, kā nekad agrāk.
Nedaudz aplauziens ar darbu (bet tikuntā jābūt priecīgai, ka esmu spējīga domāt par darba kvalitāti, jo dziļākajā punktā, domāju, ka kolēģi mani gluži vienkārši piecieta),
citādi dzīve pamatā lēni, bet mērķtiecīgi kārtojas. Es sāku sev atgādināt pieaugušo. Brīnumi notiek.
Esmu pieņēmusi dažas skaudras patiesības un samierinājusies ar lietām, ko nevaru mainīt.
Un tomēr šodiena ietinusies skumjās. Bet tas nav no slimības.
Tas ir no tā, ka es esmu cilvēks un cilvēks esmu es.