- - May 18th, 2019

Šonakt sapnī ar gribasspēku nogalināju ļaunumu.
Koncentrēju uz viņu visu uzmanību prāta un acu spēku kā tādu lāzera staru
un ļaunums spiegdams saruka,
vienu brīdi ieņemot bērnam līdzīgu formu, bet es neļāvu tēlam sevi apmānīt un izraisīt žēlumu
tajā brīdī, kad ļaunuma mazumiņš, kas atgādināja koraļļu piciņu ar kaut ko līdzīgu zobainām savilktām lūpām vai anālajai atverei pa vidu,
teju teju būtu izsīcis un iziris līdz pēdējam tukšumam,
ieslēdzās aizvērtais dators, un atskaņodams kādas iepauzētas multenes dialoga daļu, uzmodināja mani.
Es centos steigšus iemigt un atgriezties pie iesāktā,
bet tas vai man izdevās, ir nogrimis Sapņu Laikā.

Domāju, ka nē.

Man ir teorija, ka tuvos cilvēkus, ko zaudējam, mēs integrējam , jeb apbedījam sevī, pārņemot viņu īpašības un izpausmes, kas reizēm pat ir mums pašiem nepiemītošas. Tā, piemēram, var gadīties, ka jūs dzīvojat kopā nevis ar cilvēku, bet ar viņa mirušā radinieks rēgu, kurš caur jums risina, vai atkārto kādu traumatisku notikumu, kas viņu saista ar šo dimensiju. Vai arī pats, piemēram, dzīvojat pēc jūsu nelaiķa māsas diktāta un tāpēc cenšaties uztaisīt vispasaules revolūciju, lai gan īsto aicinājumu, iespējams, justu mazdārziņa iekopšanā, tantriskajā seksā un buto dejā.