- - sāc ar vienu- grauz visu ziemu

lai tev pietrūktu man tagad jāsāk tevi ienīst vai jāaizmirst!?

tak amzierējos. šitas, pie manis ir Tavi smukie auskari, ja kas.

doks uzreiz izrakstija šaibas?

, bet tomēr.

Šo ierakstu izlasīju tajā pašā dienā, kad tas tapa, tomēr tagad, kad pati beidzot sadraudzējos ar vareno depri, nolēmu padalīties savos dusmu izvirdumos, jo, kas zina - varbūt paliks labāk, ka ne viens tu tāds, tb, ar depri dzīvotājs;)
P.S. Šo komentu uzreiz izdzēsīšu, lai nemaitā skatu uz šarmanto žurnāliņa ierakstu:D
____________________________________________________

..„Ko tu gribi, maita tāda?!” es iebrēcos sātana balsī, kad, atgriežoties mājās, pamanīju, ka mani ar savu klātbūtni aplaimojusi negaidīta viešņa – pašas emocionālā krīze. Ne saukta, ne aicināta, bet tur nu viņa stāvēja – mana noplukušā dzīvokļa pašā vidū, uzvedoties kā vecmeita pažarnieku ballē un smīnot līdz nelabumam par manis izrādīto aizkaitinājumu. Uzdoto jautājumu viņa izlikās nedzirdam, tā vietā ar apskaužamu grāciju piesēžot man līdzās uz noplukušā dīvāniņa un izturoties tā, it kā grasītos šeit palikt uz ilgu laiku. Cik ilgi un kādā sakarībā viņa nākusi, man neizdevās noskaidrot, taču tik daudz sapratu – ja vien negribu, lai noteicēja pār manu neveiksminieka dzīvi turpmāk kļūtu viņa, nevis es pati, ar steigu ir jāsāk kaut ko darīt lietas labā, tādējādi liedzot viņai iespēju šeit, tā teikt, „aizsēdēties”.

Jāatzīst, ka pirmajā brīdī šoks par emocionālās krīzes apciemojumu bija tik liels, ka vienā mirklī sāku šaustīt sevi ar sirdsapziņas pārmetumu krusu. Lai gan neesmu apveltīta ar īpašām domāšanas spējām, liku lietā visu savu blondo smadzeņu potenciālu, kas ļautu saprast, kurā brīdī viņa pirmo reizi paziņoja par plānoto ierašanos. Pieļauju domu, ka viena no šīm reizēm bija kāds traģisks rīts, kad, pēc ilgākiem laikiem uzkāpjot uz svariem, manas šaurās ačteles ieraudzīja tik astronomisku skaitli jeb mana ļumīgā ķermeņa masas daudzuma apliecinājumu, ka, instinktu vadīta, es neapzināti pagriezos pret spoguli un, vicinādama savu tuklo dūrīti, iebļāvos kā aizkauta kaza – vairs nekādas rīšanas, cūka jobanā!

Iespējams, par nākamo reizi kļuva kāds nežēlīgs darba dienas vakars. Tobrīd biju pieņēmusi lēmumu sākt veidot karjeru sev piemērotākā jomā, tāpēc lēnām skatīju visu manā rīcībā esošo laikrakstu darba sludinājumus. Diemžēl to, ko meklēju, es tā arī neatradu, proti, meklējam tizlas blondīnes nožēlojamam apkopējas darbam. Protams, daudz labprātāk es būtu kļuvusi par kādas mauku mājas pastāvīgo iemītnieci, taču, tā kā līdz pat šim brīdim manā karaliskajā miestā šādas iestādes nav, šis sapnis vēl ilgu laiku paliks nepiepildīts. Arī individuālās nodarbinātības pasākums diez vai atmaksātos, jo, pirmkārt, manā karaliskajā miestā taciņu nav daudz, otrkārt, neviena no tām nav atvēlēta šādiem mērķiem, un, treškārt, pat dienas laikā mašīnas uz ielām redzamas visai reti, par naktīm nemaz nerunājot, tāpēc es varētu zili melna nostāvēt visu nakti uz ielas, tā arī nevienu klientu nesagaidot.

Līdzīgas epizodes, kas jau laikus vēstīja par manas emocionālās krīzes iestāšanos, varētu atsaukt atmiņā vēl un vēl. Tiesa, diez vai tam tagad vairs ir kāda nozīme – šobrīd lietderīgāk būtu visu uzmanību veltīt tam, lai no viņas atbrīvotos. Kad, atguvusi nosacītu emocionālo stabilitāti, es izgāju ārā uzsmēķēt, koncentrējos uz grandioza atriebības plāna izstrādi. Galvenais ir pareizi izvēlēta taktika – es sev nemitīgi atgādināju, ik pa laikam uzmetot baltu aci līdzās dirnošajai vaininiecei, kas neslēptā gandarījuma sajūtā smaidīja pa visu ģīmi. Tagad, baidoties, ka īpaša uzmanības pievēršana viņas klātbūtnei varētu radīt nekam nevajadzīgu zvaigžņu slimību, nolēmu izlikties viņu nemanām, tā vietā ar vēl jo lielāku niknumu pievēršoties iespējamā scenārija izstrādei, kur beigas jau tāpat ir zināmas – slepkavība ar iepriekšēju nodomu..

P.S. Lai die’s stāv viņai klāt!!!