- - June 17th, 2016

Nezināms jauneklis ar velosipēdu bij piestājis pie manas māmiņas, kad tā sēdēja ārā pie Muklāja, lai pateiktu "Jums ir ļoti skaista meita Laura."

Sākušās skumjas, kas ir tā kā skaņa uz glāzes malas
tādas skumjas, kas ir dabīgas kā vakars pēc dienas

Tādas skumjas pēc savas ēnas satikšanas, Dieva nāves, durvju aizzīmogošanas
skumjas atgriežoties pie pilnīgas vientulības
un apjēdzot ka tās ir mājas

man bija interesanti domāt tādu domu, ka ticīgi cilvēki man patīk - īpaši viņu čaumaliņas un neticīgi - vēl vairāk, - īpaši viņu tukšie vidi.
mēs esam rieksti, kas audzē savus kodolus. un tad atnāk Ādams, izloba un apēd, ja tārpi nav paguvuši pirmie. Vai ja nav tukšums vidū. Es labprāt par tukšu riekstu. Pārvērsties par smiltīm. Tikai Nefeš. Rūah aiziet pāri laukiem. Priekš kam man audzēt deus ex mahina?
var būt, ka gars var aiziet un dvēsele palikt. Ādams zina kā izdzert mūs tukšus arī ķermenī esošus. Ā nu ja. Tas tāpēc, ka mēs esam KOKOsrieksti,
hehehe.
Trīs caurumi. Nu paskatieties no augšas uz šo riekstu- aplis un trīs punktiņi, trīsvienība, Rēriha grāmatnīca un daudzpunkts.
Atceros, kā līksmais katoļu priesteris Priede nesa uz katru savu lekciju kādu augli "šis ir pasions, nu gluži kā passione christi, rau kāda sarkana iekšpuse, melnas sēkliņas", atnesa kokosriekstu, nezināja, kā dabūt vaļā. Es paņēmu, iztecināju sulu un sasitu pret sienu, viņš teica: "redziet, uzreiz var redzēt, ka jums ir ģimene, par citiem parūpējaties. mums taču visiem tiks auglis."
Vispār jau tās nebija ģimeniskuma jūtas, kas mani vadīja, bet gan nicinājums pret inertumu mācību zālē, neiesaistīšanos un gaidīšanu vienam uz otru. To riekstu vajadzēja dabūt vaļā, bet visi (pārsvarā visas) tikai domāja par troksni, ko radīs rieksta sasišana, vai gropi, ko tas varētu atstāt uz kaut kādas virsmas.

Kāpēc man šodien tāda sajūta, ka sākās jauna dzīve?
It kā būtu bijis karš un es būtu pagrīdē dzīvojusi un tagad iznāktu laukā pirmo reizi "Nāciet ārā, vācieši aiziet"
acis sāp no gaismas, ielas skaņas tik skaidras kā akā, pa logiem lupatas nezin kādas -aizgājēju aizslaucītājas, vai kas. mugura, augšstilbi sāp no neērtās sēdēšanas, acis svilst, reibums no gaisa svaiguma, smadzenēm piekļūst skābelkis, brīvība mulsina tā, ka no zemes atrauties. pacelsi kāju - noliksi pāri puskontinentam. visi ceļi vaļā. bet pēkšņi kļūst skaidrs, ka pasaule ir tik maza, ka to var ielikt kabatā, apskatīt, paviļāt plaukstā un ieslidināt kabatā.
Drusku slikta dūša no tā.

Krusa var būt
vai grāmata,
vai pārdomas,
vai vēstule, kas jāuzraksta?