- - March 14th, 2016

Zinkā gribētos piesēst pie datora, atkorķēt pudeli laba sarkanvīna un tā pamatīgi iebraukt naktī, nesteidzīgi. Rakstīt un piedzīvot visus tos kritumus un kāpumus, kādi nu ir ar patiesām jūtām kontaktā stājoties.
Neuzskaitot visus ārējos šķēršļūs, lai kas tāds būtu iespējams,...
Traki traucē, ka tik daudzi stāsti paralēli skan galvā, ka pilnīga kakafonija iestājusies. katrs stāsts ir kā vertikāla līnija - dažas no tām līnijām ir karstas un mirgo sarkanas, jo ir uz robežas lai nebūtu vairs iespējamas būt stāstāmas, citas vēl nav noformējušās, vēl citas jau pārdegušas kā sērkociņi un es satraukusies, jūtoties vainīga, ka esmu tik daudz ko palaidusi garām kā suns ar tūtu uz galvas skraidu no viena fragmenta uz otru, kaut ko grābju, ķeru - neredzu ne kopainu ne atsevišķu stāstu.
Katru reizi, kad aizeju pie terapeita, viņšman saka - "par to tu varētu uzrakstīt atkal kādu rakstu" un "tas ir kaut kas tāds, ko nevienos kursos nevar iemācīt un tev tas neapšaubāmi ir". un "kur Dievs ko noņem, ta kur citur pieliek" "daudziem ir tāds diotums, ka dzīve viņi uztver viegli, bet toties cik viņi ir garlaicīgi " un tad es to klausos un man kļūst tā priecīgi, it kā no ziemassvētku kartiņas tā būdiņa, kurā spīd gaismiņa, bet uzraiz atkal skumjas klāt un viss tāds zils kā Vissema koncertā apgaismojums. Kā fimā inside-out, kad skumjas pieskārās core memory. Jāizskumst un jāizraksta. Nav rakstāmlaika, meitiņa slima. Tagad žegoties sāka, jo grīda fakin auksta un nevar izkurināt lai būtu gana silts.
Aizgāju parušināt ogles.
Zinkā un tad tādās vecāku nodarbībās es pabiju un tur vienu lietu saka, ka tas nabaga vecāks tak nevar būt labs vecāks, ja viņam vislaiku jādomā kur ēst dabūt, par ko zāles pirkt utt. Tā ka es pie visiem apstākļiem esmu pionieris pirmrindnieks. Aizvakar es stāvēju pie izlietnes un domāju, ka šī diena ir murgaina un šī nedēļa ir sūdīga un kur es eju, tur grābekļi. Atviegloti nopūtos, ka sliktāk jau nebūs un man tūdaļ pārlūza priekšzoba platīte.
Aizgāju gulēt, centos vairs nekustēties. Šorīt aizjoņoju pie zobārsta. Stundu nosēdēju uzgaidāmajā telpā .Mācījos franču valodu un ar vienu aci noskatījos kā protēzista kabinetā uz kuru arī es stāvēju rindā (+3 eur auklītei) spiedās iekšā un tika mestas laukā uz maiņām trīs apņēmīgas pensionāres, kurām kaut kas spieda, kņudēja vai nestāvēja. Pēc sazvērnieču izlidināšanu pavadošajiem tekstiem, domāju, ka dr. kāds lecīgs jauneklis. Kad beidzot pienāca mana kārta, omīšu apsēstais protēzists izrādījās ļoti patīkams vecā kaluma kungs, kurš laipni izstāstīja, ka man vajadzēs izdomāt kaut ko ilgtermiņā, bet vietas esot tik maz, ka tur sanākšot ikai tādi žurkini.
Lai es pakonsultējos ar ortodentu. Lai gan tagad jau visi uz pelnīšanu esot, neviens vairs domāt negrib. Pirms desmit gadiem viņam būtu ko man ieteikt, bet tagad jau vairs ne.

Es te galvā rakstu precību sludinājumu ar turpinājumiem. Katru dienu palaboju.
Vakar, piemēram, pievienoju: japāņu valodas zināšana tiks uzskatīta par priekšrocību.
Un tad es šodien padomāju - ko es būtu gatava par to naudu tolerēt.
Neko!
San kādreizi stāstīja, ka ar attiecībām esot kā ar grāmatām padomju laikā.
Vienu grāmatu tu gribi, a sainī vēl klāt četras gabalas pilnīga mēsla.
Nu tad tu ņem visu saini, jeb klusē lupatiņā.
Jā, bet "tolerēt" - kas tas vispār par vārdu?
Ko es būtu gatava "paciest"? Neko!
Es jau ar šito paciešanu esmu gana noņēmusies. Pilnīgi destruktīvs mēsls.
Šodien vecā kaimiņiene nonāca no augšstāva drusk patenkot.
Kādeizi, kad padzirdēja, ka manas meitas tēvam "nav viss labi ar galvu"
teica "kuram tad nav"
un šodien teica, "tad kad mīl tad jau daudzko var pieciest".
Kaimiņiene ir superīga (viņai astoņdesmitarcik gados daudz gaišāka galva un labāka humora izjūta
kā dažam labam mana vecuma deģenerātam), tomēr nevajag ciest.
Ir lietas, ko var pieņemt. Un ņemt vērā. Un ir tādas, ar ko nevar samierināties.
Jo vairāk es domāju, jo labāka sajūta par to, ka man nav kāviņtursauc...
Vienbūšanai arī ir priekšrocības.

Es zinu kā būs. Man jānoturās kamēr nespēja dalīties radīs nedalāmo un tad tas izvirdīs no rokām pats kā karsta gaisa masa, kaut kāda siltā straume.
Un par to ka nav māju, nav darba un visu citu nav ko raizēties. Tas uz vispasaules fona i sūds galīgs un es tak vienmēr esmu karājusies kā kukainīts uz puķu pakariņa.
Tāda jau ir tā Marijas labākā daļa. Tikko es sāku airēt pret straumi, tā sūdi klāt. Es tak to zinu no pieredzes simtkārtīgi.
Ar izjūtu. Tikai ar izjūtu.