- - February 6th, 2013

Nu tā. Laika nosišana beigusies.
Esmu vēl uz gultas, bet jāpaceļ jau balss.

Tikko man garām pabrāzās krāšņa komēta ar pamatīgu meteorītu krusu -
Visu ierasto kārtību un manu mēnešu orbītas sameta riņķī kā rotaļājoties.
Ej nu tagad salasi visus tos gabaliņus un saliec vecajās vietās,
uzbūvēšos jau atkal pavisam savādāka, meitene - mozaīka.
Tas labi - pārmaiņas - tik tās pārmaiņu ciešanas,
ar tām vēl neesmu iemācījusies sadzīvot miermīlīgi.

Astoņposmu taka jāatcerās - tāteikt, jāķerās pie manuāļa,
kaut kā to Dharmas ratu jāsavalda,
lai neuzskrietu uz aizberga.

Ko nu kurš dara, kad augsta t'. Es, piemēram, sāku tulkot no angļu valodas.

„Nevienai no šīm lietām nav nozīmes. Tās ir kā jeb kas cits ierastajā dzīves gaitā – sapņi par mistērijām un cietokšņu mūru izrobojumiem un es vēroju, it kā pārradies vēstnesis, savas apceres līdzenumu.
Tas ir Fernando Pesoa – vai Bernardo Soares – savā Livro de Desinquietacao.
Un tas ir arī – nevaru viņu nepieminēt- Jorge Molders ikvienā pašportretu sērijā,
kurā viņš NEataino pats sevi.
Šeit atkal viņi abi: Un mums ir arī sava nakts,
un nogurums no visām jūtām ir padarīts dziļāks no šo jūtu piederības domām, kas dziļas pašas sevī.
Bet tā ir nakts bez atpūtas, bez mēness, bez zvaigznēm. Nakts, kurā viss ir kā izgriezts uz āru – nebeidzamais kļuvis iekšējs un blīvs, diena kļuvusi par nezināma uzvalka melno oderi.”

Unconfortable Reflections, Teresa Siza in Photography. Crisis of history, Joan Fontcuberta, ed., 121