- - July 19th, 2012

Kad dodies uz savām mājām, kuras vairs nav tavas mājas,
gribās ēst, īsti nav naudas un vienīgais ko skaidri zini -
ledusskapī jābūt kārbiņai ar rukolu, tad nepārpūlies pārlieku -
jaunajā maiznīcā, kas netālu no 21. autobusa pieturas
pretī "Rīgas Modēm", iegādājies tikai vienu kukulīti maizes
ar "provansas augiem" un olīvēm.
Kad esi ieradies nemājās, uzliec sagurušam mazulim multenes par kurmīti
un pati ej izpētīt virtuvi. Atrodi uz galda mētājamies lielu,
nedaudz izdīgušu saldo kartupeli, gluži svaigu jauno kabacīti, ķiploku un
divus maigos violetos sīpolus ar visiem lokiem.
Atver ledusskapi un pārsteidz sevi ar vēlvienu lielisku atradumu -
kāruma ražoto grieķu jogurtu no tavas iepriekšējās viesošanās neitrālajā zonā.
Saldo kartupeli nomizo, sagriež palielos stūrainos gabalos un
apcep uz straujas liesmas neizteiktas garšas un smaržas augu izcelsmes taukvielās,
(manā gadījumā - viet. raž. pirm. spied. rapšu eļļā) kad maliņas drusku apbrūnējušas
pielej nedaudz ūdeni, uzliek vāku, nogriež liesmu. Kamēr saldais kartupelis sautējās,
sagatavo rukolai mērci (piem. balzamiko, olīveļļa, sāls, provansas garšvielas)
Aj... vispār vari jau maisīt to mērci rukolai klāt, jo viss tūliņ būs gatavs.
Apcep labi daudz svaigās olīvmaizītes tosterī vai cepeškrāsnī
(tas, protams, jādara tikai tad, ja tosteri kāds nav piebēris ar kafiju un
darbošanās ar krāsni neizraisa pārliecīgus melanholijas uzplūdus)
sagriez kabaci kā patīk - kaut vai ripiņās, sagatavo cepšanai arī sīpolu, bet
sakapātos lokus gan atstāj svaigus - pēcāk var piemaisīt apceptajiem sīpoliem.
Saldais kartupelis ap šo laiku varētu būt gatavs, ja neesi pārāk steidzies.
Pienācis laiks līdz sev tīkamai termiskās apstrādes pakāpei novest
sīpolus un kabačus! Tas veicams sagatavotos dārzeņus apcepot atsevišķās pannās,
vai pēc kārtas. Kabača šķēlīšu apstrādei ieteicams izmantot olīveļļu un drusciņu sviesta
(gan-gan, trust me). Kamēr dārzeņi apcepās, iekrati keramikas bļodiņā jogurtu
(izkasi droši visu trauciņu), piespied ar ķiplokspiedi, vai pieber smalki sakapātu
klāt jogurtam kādu šķēlīti ķiploka un neaizmirsti dāsni piebērt no Grieķijas vestu
tadziki garšvielu maisījumu,kuru gan droši vien vari aizstāt ar dzīvu citronu,
vēldrusku ķiploka, melnajiem pipariem un saplucinātām dillēm.
Visu sagatavoto, izņemot bļodiņu ar mērci,
izvieto pa lielu baltu šķīvi un priecājies cik tas izskatās skaisti.
Kamēr nav atdzisis tas, kas vēl ir silts, aizskrien uzlikt muzikālo fonu -
piemēram, kādu no jazzradio programmām, pa ceļam paķer no virtuves tur aizmirstās maizītes
un pierunā mazuli atstāt kurmīša pasauli, lai pievienotos jaunradītā ēdiena nogaršošanā, izbaudi.
Visas ēdiena detaļas krustojamas savā starpā pēc patikšanas,
bet apraudāties var tikai no dažām kombinācijām,
kuras katram jāatklāj pašam.

Un kam negaršo - tas lai ēd zvaigznīšu zupu.

Izolde Elcere, RIP.
Mana vecmāmiņa. Mēs nebijām tuvas - var neglaudīt man pleciņu.
Turu īkšķus par viņas ceļojumu un priecājos, ka paguvu viņai parādīt mazuli.
Un tad ir tā, ka ir viena lieta ko es gribētu no viņas paturēt -
fotogrāfijas un dienasgrāmatas, ja tādas ir.
Viņa jaunībā bijusi ļoti skaista un cik viņu zināju -
tik ārkārtīgi aizvērta, cik vien var būt.
Es gribu zināt vairāk par to nelaimīgo mīlestību,
skaistuli, kas visu izmainīja un tad pielika sev rokas,
par ceļojumiem un dzimtas vēsturi - gadrīz visvairāk par to.
Nē. Visvairāk es gribu zināt kas viņa bija un kāda.
Lūdzu neapglabājiet stāstu.
Lūdzu neaiztieciet
viņa fotogrāfiju.

Tā izmisīgi saku, jo
man nav nekā no vectētiņa,
kuru tā arī nesatiku -
tētis visu sadedzināja,
kad viņš nomira.