- - December 14th, 2010

Nesen vēl ārā biju tādā laikā un laika apstākļos, kuros cerība likās kā kaulaina ķēve ar ciešām klapēm uz acīm.
Tajā laikā viņa (cerība) virzienu knapi nojauzdama, klunkurēja pa apledojušo ceļu, savas apkrāvušās saimnieces Fortūnas dzīta, negribīga un lēna.
Tagad ir labāk. Ir uzsnidzis sniegs. Tuvojas Ziemassvētki.
Cerība iejūgta kamanās, šķindinot zvārguļus traucās pa skatlogu izgaismotiem ielu tīkliem.
Tikai predestinācijas klapes vēl arvien uz acīm. Saimniece aizejot tās aizmirsusi noņemt. Vai- kas zina- ar nolūku atstājusi.
Bet uz kurieni tagad?
Ko?

Redzēju sapnī, ka biju kaut kādā masu pasākumā tādā kā betonētā nākotnes agorā, vai sarkanajā laukumā.
Tas, ka darbība notika nākotnē, netika speciāli norādīts, bet spriežot pēc izskata, bija tā: visi zemes iedzīvotāji bija pārrvākušies uz milzīgu kosmosa kuģi, vai citu- tuksnesīgu un tukšu- planētu. Var jau būt, ka tā bija zeme pēc kkāda ātomkara, vai kas...
Tātad, pēkšņi es debesīs pamanīju kkādu krītošu objektu - tā kā lidmašīnu. Izskatījās, ka objekts veic piespiedu nosēšanos pavisam netālu no bariņa, kurā stāvēju es. Nelabās nojautās saķēru blakus stāvošās meitenītes roku.
Un tad, mirklī, kad objekts sadūrās ar zemi, mūs- notiekošā lieciniekus - apņēma tāda vatēta pilnīga klusuma sajūta un šoka stāvoklis. Pēc brīža lidmašīnveidīgā aparāta durvis atvērās un pa tām iznāca krietns bariņš sudrabotos lidotāju/kosmonautu tērpos ģērbtu cilvēku/citplanētiešu. Viņi izskatījās stipri līdzīgāki viens otram, nekā cilvēki parasti ir, bezjūtīgām, vēsām acīm un ar tādiem tipiskiem atlantiešu vaibstiem - slaidi vīrieši ar zeltainiem matiem, bālu ādu.
Mirkli pēc šī notikuma visus klātesošos apsekoja ārsti. Manuprāt, mums centās iepotēt, ka nekas tāds nav noticis un mēs vienkārši esam bijuši blakus zibens spērienam. Esot izplatījies ārkārtīgi spēcīgs magnētiskais vilnis, kurš varētu būt kādā veidā skādējis veselībai. Teicu dakterim, ka sprādziena skaņu vispār nedzirdēju un viņš piezīmēja, ka tā tas var būt, jo atbildes reakcija katram uz tādiem sprādzienem esot savādāka un atkarīga no ķermeņa elektromagnētiskā starojuma.
Ne pa jokam satraucos par tuviniekiem. Pēc veselas pazaudēta laika gūzmas (kā tas gadās pēc brainwasha un šoka stāvoklī) Kaut kādā cietušo sarakstā pamanīju mammas vārdu. Vai pat ne sarakstā. Šķiet, ka man pienāca personiska ziņa par viņas nāvi. Pa garu gaiteni - kaut kādos tuneļveidīgos mājokļos cilvēki bija izvietoti - es pārbijusies steidzos pie viņas. Pa ceļam redzēju daudzus cilvēkus, kurus apsekoja ārsti. Dažiem sprādziena sekas izpaudās tā, ka kāda ķermeņa daļa bija tā kā apsarmojusi ar gariem ledus kristāliem, vai viss cilvēks bija pārsalis.
Es uzkāpu kaut kādā torni, kur beidzot tiku pie mammas. Tā kā viņas ķermeņa magnētisms izrādījās ļoti liels, tad viņa viscaur bija iesalusi ledus kārtā. Mediķi bija panākuši to, ka viņa bija pie apziņas, bet uzskatīja, ka pēc ledus atkausēšanas neizdosies glābt.
Es metos pie ledainās sejas. Bučoju led u virs tās un stāstīju mammai cik ļoti viņu mīlu. Ka viņa ir manas dzīves jēga un es nespēju to iedomāties bez viņas. Ka es turpināšu Bērnu Māju. Jautāju vai viņa mani dzird un saņēmu skaidru apstiprinājumu. Man pat likās, ka viņa nav nemaz tik iesalusi un nedaudz pamāj.
Pēc laika es jau biju pilsētā. Skrēju un zvanījos. Dabūju rokā divus ārstus, kuri apgalvoja, ka mammu var glābt, bet mani neatstāja sajūta, ka tās tomēr bija beigas.
Un kas bija vēl dīvaināk - mammas klātbūtnes sajūta kļuva tikai intensīvāka un visuresošāka.

P.S. Ar mammu, paldies Dievam, viss kārtībā! (Zvanīju.)