-

Nesen vēl ārā biju tādā laikā un laika apstākļos, kuros cerība likās kā kaulaina ķēve ar ciešām klapēm uz acīm.
Tajā laikā viņa (cerība) virzienu knapi nojauzdama, klunkurēja pa apledojušo ceļu, savas apkrāvušās saimnieces Fortūnas dzīta, negribīga un lēna.
Tagad ir labāk. Ir uzsnidzis sniegs. Tuvojas Ziemassvētki.
Cerība iejūgta kamanās, šķindinot zvārguļus traucās pa skatlogu izgaismotiem ielu tīkliem.
Tikai predestinācijas klapes vēl arvien uz acīm. Saimniece aizejot tās aizmirsusi noņemt. Vai- kas zina- ar nolūku atstājusi.
Bet uz kurieni tagad?
Ko?