- - July 28th, 2010

Smēķi beigušies. Atradu vienu salijušu un pēc tam ižžuvušu, ielavījos virtuvē un uzrakstīšu nedaudz par dzīvi.
Timotejs pirms brīža aizmiga. Spiediens baigais pirms lietus. Saguris bija.
Pirms tam čivināja tik ilgi, kamēr izvēlās no gultas. Sāk zibeņot. Būs tad vieglāk.

Vakar vakarā nosatījos Griškoveca lugu “Plaņeta” ierakstā. Tādas K iemācījies no Šmita. Nu baigi.
Bija tāda sajūta visu lugu un brīžiem pilnīgi tiešā veidā, nu tā, citējot pašu izrādi: “Brīnišķīga filma. Un galvenais- visa par mani.”

Šodien ar K spēlējam futbolu lielajā istabā. Timotejs bija tiesnesis. Mēs izmantojām diezgan daudz neatļautu paņēmienu un palikām nesodīti.
Es mēdzu spēlē iepīt daiļslidošanas elementus – paslēpu bumbu zem pēdas un tad atsperoties ar otru kāju mēģināt uz tās aizslidināties līdz pagaldei (krieviešu Dinamo vārtiem) un visādi citādi izgrozīties, bet beigu beigās Madrid Real tik un tā bija lupatās. Spēle bija spraiga (labi, ka prāvā apelsīna lieluma bumbiņa ar ko spēlējām, bija no Timoteja mīksto mantiņu arsenāla). Tiesnesis ārkārtīgi aktīvi sekoja līdzi notiekošajam, nepārtraukti komentēja un ar prieku izmantoja katru iespēju atgriezt bumbu laukumā, acīmredzami simpatizējot kādai komandai (katru reizi citai), vai to pārtvert izšķirošos momentos.

Vakar, kad pievārēju pēdējo kāpņu posmu uz mūsu sestā stāva īrēto dzīvokli, ļoti centos apslāpēt uzmācīgās fonētiskās halucinācijas. Tik ļoti gribējās noticēt, ka K ir ieradies mājās agrāk, pieķēries virtuves sienām un tūlīt sadzirdēšu uzmundrinošo špakteles skribstoņu. Nekas. Drīz drīz.

Un vannā mēs (ar Timo) ejam vismaz divreiz dienā.

Ā un vēl es šodien biju Pārdaugavā vienā iedzertuvē - veikalā pēc produktiem.
Tur ienāca arī viens melnādains vīrietis.
Es aizdomājos par to, kā gan viņš jūtās tādā balto barā un jo vairāk es domāju, jo skaļāk manā galvā atbalsojās šīs iestādes apmeklētāju iespējamās domas - varēja jau arī redzēt, ka gan veči, kas ar alus kausiem rokā dienām dirn pie letes, gan mājasmātes, kas stāv rindā pēc produktiem, nespēj palikt vienaldzīgas pret ienācēja "savādākumu".

"Kas mēs nēģeri neesam redzējuši?" balsis manā galvā uzstājīgi sauca, kad daža mājasmāte pārspīlētā ieinteresētībā ņēmās salīdzināt jogurtu cenas.
"Nēģeri arī ir cilvēki!" tās teica, kad pārdevēja plaši uzsmaidīja ienācējam.
"Šitas jau mūsu vietējais nēģeris!" balsis lepni nočāpstināja, kad vēlvienu malku alus iedzēra pusaizmidzis "patstāvīgais apmeklētājs".
"Atraduši, kur vazāties, nēģeri! Vai Āfrikā maz vietas?" balsis norēja, pavadot nikna, paģiraina veča skatienu.

"Nēģeris" pats izskatījās tāds kā nedaudz tizlās gaisotnes nokaitināts, bet tad jau pienāca mana kārta iepirkties un es stingri noskaitīju:

- Man lūdzu vienu BALTmaizi, nu BALTO maizi, kāda jums ir lētāka BALTmaize, pienu un RASaes sviestu.
- ko? pārdevēja nenoturējās pasmaidīt
- Rasas sviestu. Un MELNO.. rupjmaizi, vienvārdsakot.

Tad, izmantojot mulso klusuma brīdi, pārdevēja piedāvāja iegādāties maisiņu, ko arī izdarīju un ar pateicību izslīdēju no veikala.

Vilkos uz māju ar pilno polietilēna maisu rokā un, līdzi paņemto, bet tā arī neizmantoto, auduma kuli plecā.