- - December 8th, 2009

Uj, kā es vakar nācu mājās un gribēju rakstīt garumgaru ierakstu par visu to lielo lielisko dienu, bet nu jau biezumi ir nosēdušies un tas kompots izskatās citādāks.
( san gan ir paguvusi ko bilst! )

Pēdējās dienās starp šausmīgi saspiestām laika-telpām iespraužās domas par livejournālisma un blogisma fenomenu vispār.
Nu par to kāda nozīme ir tam, vai tu tik tikko uzvirpuļojušu to notikumu pienaglo (Kā teica san, kad nespēja noformulēt domu angliski - "es nevaru to angliski pienaglot"), vai nogaidi bišķiņ, vai nogaidi gadu, divus.

Kādreiz domāju, ka fotogrāfija ir īpaša, kino - maģija. Tagad - ka viss ir īpašs.
Bet īpaši īpašs ir Vārds un īpaši maģiska - Dzīve pati.


Un, jā. Es tagad likšu atstarpi arī pirms domuzīmes.

Pateicos larisa_davai par krēsliņu Timotejam! Tajā viņš sēž un ēd un šūpodams kājas rotaļājas!

Paldies murse par ziemas kombinezonu! Mēs ejam ārā staigāties un katru reizi, kad velku Timotiņam kombinezonu atceros jūs un arī to, ka katrā ģimenē ir vismaz viens lācis.

Un milzu paldies unic par krutākajiem ratiem visā ciemā un visu ko citu. Bez unic mūsu pasaule būtu bēdu leja-citiemriekstiņšpīrādziņš!

Un san , bez tevis Timotiņa māte jau sen būtu sagājusi biezpienā!

Un, protams, varna , kura ir izvedusi visu šo karavānu cauri tuksnesim un vislabāk no visiem, pati gaisā stāvot, prot nolikt manas kājas uz stiprajiem zemes pamatiem.


Jūs esat tā kā tādas Bētlemes zvaigznes virs mūsu silītes zirgēzeļiem!

Apsverot iespēju iesaistīties vienā šaubīgā pasākumā, ar bīstami krasiem potenciāliem personības izmaiņu riskiem, ierakstīju googlē centrālās personas uzvārdu. Gribēju ieskatīties šī cilvēka godīgajās acīs, bet te pēkšņi attēlu galerija piepildījās ar dažnedažādiem - baltiem un ne - zaķiem.

sekoju, lai man sekotu

nez kāpēc atcerējos stāstiņu ( Вываливающиеся старухи (Harmss) )