- - July 11th, 2009

san vislaik mudina, lai beidzu slinkot un rakstu. taisnība jau ir. jāraksta. arii sīkoloģiski tas palīdz. Esmu taču pilnīgi cits cilvēks, kad esmu arī mamma. pie tā pierast nav tik viegli. Piemēram, tagad, kad bēbītis iemidzis, man ļoti grūti saņemties rakstīt, jo mājā tik daudz kārtojama un vistas fileja jāsacep un trauki jāmazgā utjp.. Bet ir tas viens moments, kas pārliecina, ka šis tomēr ir svarīgāk.
Tā ir vienkāršā patiesība, ka laimīgai mammai laimīgs bēbītis. Kad es rakstu es kļūstu laimīga.

Un tā- par svarīgo- (par pašu svarīgāko laikam jau nav vērts runāt, jot tas jāpiedzīvo)

Sēžu verandā, aiz loga liepas pilnos ziedos un ik pa laikam pa krēslas ielu nobrauc kāds auto, vai skaļi purkšķinošs trekno gadu hārliju bars (kur viņi tik daudz saradušies?)
Šitajā pašā verandā gandrīz nedēļu nakšņoja visnotaļ simpātisks franču mākslinieks Kamills un sc, ne visai, bet tomēr useris latvian_animal . Arī mākslinieks.
Pie tam pirmās dienas vēl verandā ciemojās un slepeni tika izmitinātas Bērnu Mājā ( varna piederošajā bērnudārzā) divas čehu meitenes, kas smejās kā skumji spoki.
varna zināja tikai to, ka Bērnu Mājā varētu nakšņot Kamills un latvian_animal un pēcāk man viltīgā balsī reportēja: Nu es nezinu, kas tev tur par puišiem nakšņo, jo vismaz viens no viņiem valkā krūšturus.

Pat nezinu no kura gala sākt stāstīt…

(Nerunājot jau nemaz par to, ka pa vidu visam tam ārprātam slepus paguvu uzcept īstu ābolu strūdeli pēc šīs receptes . ( Pēc tam mēs ar san un bēbīti ar tikko cepto strūdeli un burkā salietu vaniļas mērci pa vētru gājām pieunic sveikt viņu nedzimšanas dienā. Strūdele bija dievīga; apkārt kraukšķīga, vidū sulīga un siltā vaniļas mērcē… ))

Laikā, kamēr latvian_animal negulēja verandā, viņš cītīgi gatavojās izstādei, tā, ka māja bija te pilna ar viesiem, te ar mājiniekiem, te- ar fotogrāfiju atgriezumiem, tukšiem un pilniem rāmjiem. Mēs ar san, kā jau izcilas mieramikas, uz nervu pamata, sākām slēpties viņas istabā un, slepšus no smalkiem viesiem skatīties ne tik smalko seriālu ) ( lai gan, kā uz to skatās; ieteikumu izvēlēties tieši šo seriālu atradām, visnotaļ smalkās, kievu rakstnieces Tatjanas Tolstojas blogā )

Nav ko brīnīties, ka mēs tik daudz ar franču puisi nedraudzējāmies, jo
1) viņi, pārsvarā, ļoti vēlu ieradās
2) Es jau kā šitādu skaistumu ieraugu, tā man žoklis atkarās un kaut kādas muļķības sāku runāt + vēl iestājas Mortīcijas faktors. (Tas ir tā, ka Mortīcija kaut ko pasaka franciski un tad Gomezs uzreiz “Cara mia!” un bučo viņai rokas)

Un vēl tāds likteņa joks, ka franču puisim draudzene ir arī pribalķiskaja un arī Laura sauc, can you imagine?
Viņa un vēl viens igauņu mākslinieku pāris arī bija atbraukuši uz izstādes atklāšanu.
( nu ja- aizvakar taču latvian_animal atpogāja savu izstādi .
Mēs ar Timoteju arī bijām, visu redzējām, satikām ļaužus un aizbraucām mājās, bet Kaspars pārnāca tikai nākamās dienas pēcpusdienā- tik ļoti viņam kultūra patīk. )

Kamills (kuram, starp citu, uzvārds ir Laurelli) pirms aizbraukt, mūs ar san bučoja uz abiem vaigiem. Tas jau normāli- civilizētās zemēs tā dara. Tikai viņš ienāca san istabā atvadīties tieši tad, kad san tikko bija uzvilkusi vakarkleitu (it kā nejauši) , bet es- izvilkusi krūti (protams, lai pabarotu Timoteju). Viņš nobučoja Santu, taktiski apvaicājās, vai drīkst mūs ar mazuli patraucēt.
Un es biju, jāsaka, ārkārtīgi atsaucīga.

Nu ja. Un tagad mēs Grenoblē esam gaidīti viesi.

Skarbai un ziemeļu vēju aprautai sievietei nekas nevar būt veselīgāks, kā attaisnojums pilnīgi legāli visās piemērotās un nepiemērotās vietās/situācijās atkailināt krūtis.