Šorkats
Aug. 27th, 2008 | 02:05 am
Vienvārdskot es esmu neglīta, resna un gudra. Vai vismaz atjautīga. Nu nav jau tik traki. Profilā es izskatos pat tīri labi. it īpaši ja tumšs.
Oj. sasmējos. Vienvārdsakot- es gribu jums pateikt, ka es esmu tā kā futbolbumbu aprijusi varde.
Idiote, goda vārds!
Oj. sasmējos. Vienvārdsakot- es gribu jums pateikt, ka es esmu tā kā futbolbumbu aprijusi varde.
Idiote, goda vārds!
Link | Leave a comment {3} | Add to Memories
Laikam smieklīgi
Aug. 27th, 2008 | 02:15 am
[Error: Irreparable invalid markup ('<:d>') in entry. Owner must fix manually. Raw contents below.]
Vienvārdsakot- man nav naudas, ko braukt dzīvot un mācīties uz Tallinu. un taisīt visādas filmas. Un var būt arī nevajag. Te man ir TeoFak un draugi (lai gan daži bišķi nestrādā) un aikido un visādi sūdi. un ģimene. un Kaspars. <:D Var jau būt, ka bišķi citā secībā> koroče- ja guļaķ hoču! Jāsāk arī kaut kāda dzīva valoda mācīties un vokālu uzkačāt.
Es esmu smalka dāma, estēte un vispār eleganta savā būtībā. (Gandrīz pati noticēju) Kāpēc vispār gudriem vīriešīem patīk stulbas sievietes un otrādi. (Vispār es neznu, vai tā ir aksioma, bet mana mamma <tā pati, kura citrreiz ar nicīgu smīnu muld, ka viņas dzīves vienīgā aksioma ir tāda, ka nav aksiomu {lai gan tā vispār ir manējā (es pat atceros uz kura krustojuma es to viņai teicu <bet vispār jau tā nav sevišķi oriģināla ideja- var jau būt, ka viņa / kāpēc lai viņa to nebūtu pati sapratusi savā garajā mūžā (es nu gan esmu stuba)>)}>)Vienvārdsakot- tā mana mamma, viņa, apgalvo, ka tā gan lūk ir aksioma,(blēde tāda)
Moš kafiju uztaisīšu. Ziniet. es pabaidos, ka kļūšu atkal pārāk personiska ar jums un tad vairs nevarēšu šito visu publicēt, bet nu es pacentīšos tā nedarīt.
Psihologu es varu pieminēt, jo visi jau tāpat zina, ka pilni 100 man nav. (Nu- ja nzināja, tad tagad toč zina!) Pārspīlēju. Es gluži vienkārši pati ar savām problēmām galā netieku. Dura kaut kāda. (Un pašvērtējums arī zems) Nevaru ciest, kad cilvēki netiek galā ar savām problēmām! Ne jau tādā ziņā kā runāšanās, čīstēšana un žēlošanās (kas jau, kā būtu teikusi San, ir vesels žanrs <re! man arī te ir draugi!>=ar uzsvaru uz ARĪ), bet tādā ziņā, kā "Kuģis grimst- es pametu klāju", "kā dzert, kā ēst- tā visi, a kā mācītāju sist- tā es viens!" Tas ir nodevīgi.
Vajag cīnīties tipa "visi par vienu un viens par visiem". tas ir forši. Un arī brīžos, kad tas nemaz nav tik smuki kā jobnaijos (bērni, aizspiediet ausis) 3 muskatieros un salkanajā šitāte, kāviņsauc, maigvīriešu dziesmā. O. Brajiens ādams un tamlīdzīgi. Vispār visādi maigvīrieši ir glīti. Jo viņi ir tādi aizkustinoši kā kucēni. īpaši, kad piedzerās no vienas alus pudeles un nevar paši aiziet līdz gultai. :D
Ko es varu nērst!? Cigārs, cigārs! Banāns, banāns! :DDD
Nez ko man tagad rakstīt. Visus jau tagad tikai cigārs un banāns interesēs, bet neko powerīgāku tā uz ātro nevaru iedomāties. Ā. Nāve taču.
Vienvārdsakot, man ļoti patika tas, ka vakar, lasot "Līgas Raiku" izlasīju vienu patīkamu vārdu salikumu, kurš apzīmē tieši to, par ko tik daudz esmu domājusi, kopš V.D. kultūrvides un laikmeta studijām un vispār. (cik gudri izteicos. laikam kaut ko svarīgu tūliņ švepstēšu) Nu vo. Raksts bija par Atēnu muzeju, tak Senajā Grieķijā parādās tā pati fīča, par kuru tik daudz domāju.
Horror vacui. Kad viss ir aizpildīts- viss ir ar rakstiņiem un zīmējumiem utt. Domāju tāpat, kā Senajos Tuvajos Austrumos- ceļojumu attēlos viss ir aizpildīts, lai nebūtu "draudīgā nezināmā". Nu, īsāk sakot, nāves bailes. bet tad es domāju par ķīniešiem un japāņiem un domāju es par viņu tukšumu. Droši vien, ka es visu brutalizēju, taču te tukšums ir rāmis netukšumam, tas, kas to veido. Tāpat arī tukšums te šķiet vairāk mistisks/neizzināms, bet pašsaprotams, nekā neizzināts/draudīgs/uzbrūkošs. Vienvārdsakot- tukšums ir trauks. sieviete ir noslēpums. Tā tas iņ-jaņ tomēr man patīk labāk kā strādā. visas tās rietumnieku mocības un spoguļošanās tādā aspektā liekas pilnīgi smieklīgas. Nu izņemot, protams, <runājot par tiem traukiem> kabbalismu, bet cik nu es par to zinu.
Un noslēgumā es tikai pateikšu vēl vienu lietu, kura mani šodien nomierināja, kad gribējās jau aprakties;
Laiks nav nauda.
laikam jau smieklīgi, bet gadās aizmirt! (Uj- pārrakstījos- aizmirst!)
p.s. Šo to jau vēl varētu pašķetināt, bet jāatstāj jau kaut kas, par ko papļāpāt ar ļ cien. dakteri, citādi jau nebūs nekādas jautrības! Arlabunakti!
Es esmu smalka dāma, estēte un vispār eleganta savā būtībā. (Gandrīz pati noticēju) Kāpēc vispār gudriem vīriešīem patīk stulbas sievietes un otrādi. (Vispār es neznu, vai tā ir aksioma, bet mana mamma <tā pati, kura citrreiz ar nicīgu smīnu muld, ka viņas dzīves vienīgā aksioma ir tāda, ka nav aksiomu {lai gan tā vispār ir manējā (es pat atceros uz kura krustojuma es to viņai teicu <bet vispār jau tā nav sevišķi oriģināla ideja- var jau būt, ka viņa / kāpēc lai viņa to nebūtu pati sapratusi savā garajā mūžā (es nu gan esmu stuba)>)}>)Vienvārdsakot- tā mana mamma, viņa, apgalvo, ka tā gan lūk ir aksioma,(blēde tāda)
Moš kafiju uztaisīšu. Ziniet. es pabaidos, ka kļūšu atkal pārāk personiska ar jums un tad vairs nevarēšu šito visu publicēt, bet nu es pacentīšos tā nedarīt.
Psihologu es varu pieminēt, jo visi jau tāpat zina, ka pilni 100 man nav. (Nu- ja nzināja, tad tagad toč zina!) Pārspīlēju. Es gluži vienkārši pati ar savām problēmām galā netieku. Dura kaut kāda. (Un pašvērtējums arī zems) Nevaru ciest, kad cilvēki netiek galā ar savām problēmām! Ne jau tādā ziņā kā runāšanās, čīstēšana un žēlošanās (kas jau, kā būtu teikusi San, ir vesels žanrs <re! man arī te ir draugi!>=ar uzsvaru uz ARĪ), bet tādā ziņā, kā "Kuģis grimst- es pametu klāju", "kā dzert, kā ēst- tā visi, a kā mācītāju sist- tā es viens!" Tas ir nodevīgi.
Vajag cīnīties tipa "visi par vienu un viens par visiem". tas ir forši. Un arī brīžos, kad tas nemaz nav tik smuki kā jobnaijos (bērni, aizspiediet ausis) 3 muskatieros un salkanajā šitāte, kāviņsauc, maigvīriešu dziesmā. O. Brajiens ādams un tamlīdzīgi. Vispār visādi maigvīrieši ir glīti. Jo viņi ir tādi aizkustinoši kā kucēni. īpaši, kad piedzerās no vienas alus pudeles un nevar paši aiziet līdz gultai. :D
Ko es varu nērst!? Cigārs, cigārs! Banāns, banāns! :DDD
Nez ko man tagad rakstīt. Visus jau tagad tikai cigārs un banāns interesēs, bet neko powerīgāku tā uz ātro nevaru iedomāties. Ā. Nāve taču.
Vienvārdsakot, man ļoti patika tas, ka vakar, lasot "Līgas Raiku" izlasīju vienu patīkamu vārdu salikumu, kurš apzīmē tieši to, par ko tik daudz esmu domājusi, kopš V.D. kultūrvides un laikmeta studijām un vispār. (cik gudri izteicos. laikam kaut ko svarīgu tūliņ švepstēšu) Nu vo. Raksts bija par Atēnu muzeju, tak Senajā Grieķijā parādās tā pati fīča, par kuru tik daudz domāju.
Horror vacui. Kad viss ir aizpildīts- viss ir ar rakstiņiem un zīmējumiem utt. Domāju tāpat, kā Senajos Tuvajos Austrumos- ceļojumu attēlos viss ir aizpildīts, lai nebūtu "draudīgā nezināmā". Nu, īsāk sakot, nāves bailes. bet tad es domāju par ķīniešiem un japāņiem un domāju es par viņu tukšumu. Droši vien, ka es visu brutalizēju, taču te tukšums ir rāmis netukšumam, tas, kas to veido. Tāpat arī tukšums te šķiet vairāk mistisks/neizzināms, bet pašsaprotams, nekā neizzināts/draudīgs/uzbrūkošs. Vienvārdsakot- tukšums ir trauks. sieviete ir noslēpums. Tā tas iņ-jaņ tomēr man patīk labāk kā strādā. visas tās rietumnieku mocības un spoguļošanās tādā aspektā liekas pilnīgi smieklīgas. Nu izņemot, protams, <runājot par tiem traukiem> kabbalismu, bet cik nu es par to zinu.
Un noslēgumā es tikai pateikšu vēl vienu lietu, kura mani šodien nomierināja, kad gribējās jau aprakties;
Laiks nav nauda.
laikam jau smieklīgi, bet gadās aizmirt! (Uj- pārrakstījos- aizmirst!)
p.s. Šo to jau vēl varētu pašķetināt, bet jāatstāj jau kaut kas, par ko papļāpāt ar ļ cien. dakteri, citādi jau nebūs nekādas jautrības! Arlabunakti!