- - Elpošana un klepošana

Esmu stingri depresīva. Dzīve man diezgan riebjas. Lūdzu neņemiet personiski, tie kas ar viņu šobrīd personificējas.
Visvairāk man tagad gribētos gulēt siltā vannā siltā dzīvoklī svešā valstī, pīpēt kāsi pēc kāša un klausīties kaut kādu šitādu mūziku
http://hypem.com/track/156rv/Vincent+Gallo+-+I+Wrote+This+Song+For+The+Girl+Paris+Hilton
un tad no rīta pavazāties pa to svešo pilsētu tādā drūmā panciski čigāniskā paskatā un sēdēt kaut kādās patukšās kafejnīcās
un kaut ko rakstīt blociņā un uz salvetēm un tad...
Nu nē tad var būt labāk amerikāņu kalniņi līdz vemšanai, cukurvate un kāzas Las Vegasā
baltos kovboju tērpos ar mirgojošām lampiņām ap cepures malu, piedzēries mācītājs
un tad kokaīns un athods kaut kādā daudzstāvu viesnīcā,
drausmīgi skumjš un pelēks, nu drausmīgi skumjš skats pa logu.
... Nē. uz nejaušu pakļūšanu zem auto, vai lēcienu lifta šahtā velk.

Var būt, ka es drusku vairs neticu, ka varu dzīvot tā pašpietiekami viena.
Nu ne jau viena, bet man gribas apprecēt taču to vīrieti,
kuram tad prasīt kāpēc slieksnis atnaglojies un siena lupinās un kas mani samīļos.
Bet man tik augstas un specifiskas prasības. Nu tīiiik. Es pat domāju,
ka esmu drusku-tā-kā-nu-vispār-it-kā garantijas talonu vientulībai izrakstījusi uz kādiem gadiņiem.
Kamēr prasības pret sevi un citiem atsprings.

Nu bet augšminētais jau arī ir ārēju likumību pievilkšana iekšējam stāvoklim.

Un var būt arī, ka nevelk uz nekādu lifta šahtu, vai šoseju,
bet es tikai konstatēju tādu pelēku sabiezējumu, kuru nosaucot vārdā, arī neitralizēju.

Es tā vismaz ceru.

Būs jāsāk plānot dzīve. Ļoti man nepatīk to darīt.
Tā šķiet kā apgrēcība pret dabisko lietu kārtību.
Ja tāda vispār ir- un ja tādas nav, tad varētu jautāt, kāpēc gan lai es neieviestu plānotājus,
termometrus un lineālus un to lietu dabisko norisi pati priekš sevis neizdomātu ērtībai.

Laikam jau tāpēc, ka ja nu gadījumā viņa tomēr, tā dabiskā lietu kārtība, tad tā nav nekāda "dabiskā lietu kārtība"
- tas vispār izklausās pēc nokārtošanās krūmiņos piknika laikā 30to gadu Amerikā - bet gan
vajadzība visam notikt kādā tikai nojaušamā veidā,
kurā manas gribas izpausmes un lēmumi spēlē notektu lomu,
taču nav iepriekš nosakāms,
vai šī loma ir iekļaujama pirmā,
otrā vai vispār masovņika kalibrā.

Un ta, protams, esam atkal tepat atpakaļ pie pelēkā kunkuļa,
kuru cenšos izklepot ar galvas palīdzību,
bet aizmirstu iesaistīt elpošanu.