- - Post a comment

Slimoju, klausos Zornu (cita mūzika man nav atļauta
līdz bakalaura nodošanai - tāds tas gavēnis),
dauzos ar mazuli un retos brīvos brīžos drusku parakstu
par atklāsmes saistību ar cilvēka apziņu un vēsturi.

Tās skumjas ir tādas, ka esmu palaidusi gar ausīm
dažas pavasara dziesmas, jo manas ermoņikas ir noskaņotas
izkļučiķeļno uz bakalaura un ģimenes dzīves melodijas.

Grūti jau sevi pierunāt būt gudru, kad tik ilgi pierasts mētāt muļķi.
Bet var.
Un bauda tajā ir pārcilvēcīga, tikai bail, ka varētu aizrauties,
aizbēgt, nodedzināt tiltus aiz sevis un atlikušo dzīvi pavadīt augstā tornī
duelējoties ar pasauli un dejojot džīgu uz Dieva kapa.

Tikai reizēm tumšās naktīs pērkona dārdoņā jūs varētu sadzirdēt manus
vāprātīgos kraukļa ķērcieniem līdzīgos smieklus!
Un torņa pakāje būtu melna no tintes
un pagalmā zem ērķšķu krūmiem žurkas ripinātu tintnīcas,
kuras netrāpījušas Sātanam būtu nejauši izlidojušas pa logu.

Nu bet nopietni - kurš no jums mīl kārtību?
Es esmu gatava maksāt slavā, naudā un varā
tam, kurš savestu kārtībā manas bakalaura darba zemsvītras piezīmes
un bibliogrāfiju. Neciešu to darīt! Vienkārši neciešu!

Pie tam man marinētie gurķi iztecēja uz tās lapiņas kur bija rakstīts
kā pareizi tādu piezīmi taisa, a kā atkal - šitādu.