Gatavošanās eksāmenam, tā teikt.
Mar. 15th, 2012 | 09:58 pm
From:: kashadura
Vakar aizdevu mazuli vecmāmiņai, tad pārsalu un noskumu tramvaja pieturā
un turpināju skumt visu ceļu uz māju pusi.
Nolēmu ieiet Čomskī iedzert pivci (nu bet tikai vienu),
lai gan mājās jau gaidīja vakariņas.
Ak, Dievs! Dzeriet tikai Matusalem rumu.
Svinējām līdz nākamās dienas pusdienlaikam, nemaz nenogurām un līksmojām kā jēri pļavā zaļā.
(Nu, protams, lai saglabātu stilu ap plkst. 10 rītā bija jāiedzer arī dzirkstošais vīns,
bet ap plkst. 12 - jānopulē viss tas pasākums ar Mont Saint Michel sidru.)
Dejojām un runājām par eksistenciālām tēmām, ēdām k gatavoto garšīgo ēdienu
un appludinājām vannas istabu un izdarījām daudz ko citu noderīgu!
Domāju, ka tas viss sākās, jo tikko ienākusi Chomsky
nolasīju fragmentu no viena Hans Kung tulkojuma
- par to, ka Dievs un vēsture nav pretnostatāmas lietas.
Tās ir savstarpēji saistītas mijiedarbīgas padarīšanas...
un tad tā kā tajā anekdotē "i zajeblosj" - nu, ka vārds tapa miesa.
Ā. Un es laikam precēšu Šķilteru.
Satiku Muklājā, kur šodien (fantastiskā omā un 10 pēdas virs zemes) aizgāju
satikt mammu un sasniedzu apskaidrību ēdot dievīgu Luiziānas Gambo.
Viņš mani atkal nošarmēja. Izrādās, ka viņš ir ne vien šaušalīgi gudrs
un asprātīgs, bet arī jokojās pavisam tā, ka mēs trijatā ar sc user varnu sākām izskatīties
pēc kaut kāda humora raidījuma saulainajiem viesiem.
Šova vadītājs- Vilibalds (viņš arī kroga īpašnieks),
acīmredzot, konceptuāli bija žultains, skeptisks,
drūms un runāja tikai par slimām aknām, sliktām zarnām utt.
Šos un tamlīdzīgus tematus mūsu līksmā trijotne veiksmīgi apspēlēja.
Piemēram, ieraudzījusi ārstnieciska bērza lapu ekstrakta pudelīti,
ierosināju ieviest tādu kā Druīdu ēdienkarti Muklājā -
tajā būtu bērzu sula, kanēlis, kļavu sīups, kastaņi un tad pēc
kārtošanās varētu atslaucīties ar ēveli.
Šķiltera kngs palaboja, ka ar smilšpapīru tomēr būtu ērtāk.
Tomēr, lai cik smalki ieturējos Muklājā, mēs ar Bertu vienojāmies, ka
viena no slovlaifa galvenvenajām un nemainīgajām sastāvdaļām ir fāstfūds.
Tas bija pēc tam, kad atstiepu cietušajai roltonus un kolu.
Bet es tagad es zinu, kas ir laime!
Pēc vētrainas nakts
Eksaltētā paģiru rītā
iet pa saulainu ielu,
uzēst dievīgu zupu,
satikt starojošu cilvēku,
un izdzert glāzi pirmās bērzu sulas.
Un rīt uz eksāmenu.
(lol)
un turpināju skumt visu ceļu uz māju pusi.
Nolēmu ieiet Čomskī iedzert pivci (nu bet tikai vienu),
lai gan mājās jau gaidīja vakariņas.
Ak, Dievs! Dzeriet tikai Matusalem rumu.
Svinējām līdz nākamās dienas pusdienlaikam, nemaz nenogurām un līksmojām kā jēri pļavā zaļā.
(Nu, protams, lai saglabātu stilu ap plkst. 10 rītā bija jāiedzer arī dzirkstošais vīns,
bet ap plkst. 12 - jānopulē viss tas pasākums ar Mont Saint Michel sidru.)
Dejojām un runājām par eksistenciālām tēmām, ēdām k gatavoto garšīgo ēdienu
un appludinājām vannas istabu un izdarījām daudz ko citu noderīgu!
Domāju, ka tas viss sākās, jo tikko ienākusi Chomsky
nolasīju fragmentu no viena Hans Kung tulkojuma
- par to, ka Dievs un vēsture nav pretnostatāmas lietas.
Tās ir savstarpēji saistītas mijiedarbīgas padarīšanas...
un tad tā kā tajā anekdotē "i zajeblosj" - nu, ka vārds tapa miesa.
Ā. Un es laikam precēšu Šķilteru.
Satiku Muklājā, kur šodien (fantastiskā omā un 10 pēdas virs zemes) aizgāju
satikt mammu un sasniedzu apskaidrību ēdot dievīgu Luiziānas Gambo.
Viņš mani atkal nošarmēja. Izrādās, ka viņš ir ne vien šaušalīgi gudrs
un asprātīgs, bet arī jokojās pavisam tā, ka mēs trijatā ar sc user varnu sākām izskatīties
pēc kaut kāda humora raidījuma saulainajiem viesiem.
Šova vadītājs- Vilibalds (viņš arī kroga īpašnieks),
acīmredzot, konceptuāli bija žultains, skeptisks,
drūms un runāja tikai par slimām aknām, sliktām zarnām utt.
Šos un tamlīdzīgus tematus mūsu līksmā trijotne veiksmīgi apspēlēja.
Piemēram, ieraudzījusi ārstnieciska bērza lapu ekstrakta pudelīti,
ierosināju ieviest tādu kā Druīdu ēdienkarti Muklājā -
tajā būtu bērzu sula, kanēlis, kļavu sīups, kastaņi un tad pēc
kārtošanās varētu atslaucīties ar ēveli.
Šķiltera kngs palaboja, ka ar smilšpapīru tomēr būtu ērtāk.
Tomēr, lai cik smalki ieturējos Muklājā, mēs ar Bertu vienojāmies, ka
viena no slovlaifa galvenvenajām un nemainīgajām sastāvdaļām ir fāstfūds.
Tas bija pēc tam, kad atstiepu cietušajai roltonus un kolu.
Bet es tagad es zinu, kas ir laime!
Pēc vētrainas nakts
Eksaltētā paģiru rītā
iet pa saulainu ielu,
uzēst dievīgu zupu,
satikt starojošu cilvēku,
un izdzert glāzi pirmās bērzu sulas.
Un rīt uz eksāmenu.
(lol)