labākajā gadījumā pirmdienas panteons [entries|archive|friends|userinfo] kas_cits [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

[21. Aug 2007|02:49] Why does the great and universal fame of classical authors continue? The answer is that the fame of classical authors is entirely independent of the majority. - Arnold Bennett Link ir doma

Daile [22. Feb 2007|21:45] Cik stulbs var būt grāmatas vāks? Vācieši, izdodot Zelazniju, pacentušies. Ak, Oberona nelaimīgā roka... Jautājums: tas ir vēl pirms vai jau pēc? Kontrastam: igauņi neatpaliek - "Vienradža zīme". Vienkārši burvīgi.   Vairāk var atrast te. Link ir doma

Amerikāņu dievi [22. Feb 2007|17:27] Hugo, Nebulas, Brema Stokera, kā arī žurnāla Locus labākā romāna balva par vienu darbu - nudien neslikts sasniegums, un, liekas, Nīls Geimens ar savu romānu "Amerikāņu dievi" (American Gods, 2001) ir vienīgais, kam tas līdz šim izdevies. Grūti spriest, vai darbs patiešām ir tik izcils vai arī šāds balvu birums ir nedaudz nejaušs, taču romāns nenoliedzami ir gana interesants un aizraujošs (par asa sižeta fantasy gan to negribētos saukt), kā arī gana savdabīgs. Pirmkārt, visnotaļ oriģināla pasaules koncepcija. Tā kā Ameriku apdzīvojušas neskaitāmas rases un tautas, tajā eksistē arī visi to dievi - ja vien nav gājuši bojā. Un līdzās dieviem iz klasiskām mitoloģijām mitinās arī jaunie - interneta, lidmašīnu, televīzijas u.c. - dievi. Kā, iespējams, var nojaust, abu šo grupu attiecības nav pārāk labas. Tā teikt, paaudžu konflikts. Otrkārt, teksts pasniegts fantāzijas literatūrai visai neraksturīgā postmodernā stilā, autoram nekautrējoties nedz no slenga (anglis raksta amerikāņu valodā), nedz no vienkāršrunas u.tml. Valodas un lakoniskā stila ziņā "Amerikāņu dievi" lasot nedaudz asociējās ar Palanjuka darbiem; Geimens gan ir maķenīt "klasiskāks" un brīžiem arī poētiskāks. Treškārt, jāuzteic arī veiksmīgi veidots sižets: lai gan dažas lietas ir paredzamas un uzminamas, lasītāju tomēr sagaida gana daudz spēcīgu, turklāt loģisku un pārliecinošu pārsteigumu un negaidītu pavērsienu. Ceturtkārt, romānam raksturīga fantāzijas literatūrai neparasti plaša emocionālā modalitāte: no dažnedažāda tipa komikas līdz īstenam dramatiskumam un nežēlībai, pa ceļam nevairoties arī no visai asas ironijas un satīras. Rezultātā romāns daudz vairāk radniecīgs mūsdienu postmodernisma literatūrai nekā "klasiskajai" fantāzijai (Tolkīns, Le Gvina un visi pārējie), bet tā patiešām ir atsvaidzinoša un patīkama pārmaiņa. Pagaidām "Amerikāņu dievi" ir vienīgais Geimena romāns, ko esmu lasījis. Latviski, starp citu, izdots Neverwhere, savukārt "Amerikāņu dievu" pasaulē notiek romāna Anansi Boys un stāsta Monarch of the Glen darbība - laikam nāksies palasīt arī vismaz šos divus pēdējos darbus. Link ir doma

Deloveja kundze [3. Nov 2006|14:50] Ko tur liegties - Vulfas "Deloveja kundze" līdz šim lasīta nebija. Pirms vairākiem gadiem biju iesācis, bet tālāk par kādām trim četrām lappusēm netiku. Nevilka un garlaikoja. Nesen saņēmos pieķerties "Deloveja kundzei" klāt vēlreiz, un, pārvarējis pirmās lappuses, nedaudz izbrīnīts atskārtu, ka teksts mani piesaistījis un vaļā laist negrasās un es ar patiesu baudu izgaršoju teju vai katru teikumu un vārdu - lai gan man ir aizdomas, ka ar tulkojumu nebūt ne viss ir kārtībā (slinkums gan salīdzināt), un vilks viņu zina, vai šis tulkojums vispār redzējis korektoru un redaktoru. Apziņas plūsma "Deloveja kundzē" ir daudz apvaldītāka un "literārāka" nekā, piemēram, Džoisa "Ulisā", attiecīgi tā arī mazāk nogurdina un nevienā brīdī - vismaz manā gadījumā - negarlaiko, lai gan "Deloveja kundzē" gandrīz "nekas nenotiek" (es, protams, pārspīlēju), pamatā dinamiku tekstam piešķir nemitīgā vēstījuma skatpunktu maiņa. Teksts, starp citu, ir ļoti tēlains, taču Vulfa neiebrauc salkanības un pārmērīgas samākslotības grāvī - gluži otrādi, tēlainība "Deloveja kundzē" īstenota augstā jo augstā līmenī un nudien ir ļoti, ļoti baudāma. Vārdu sakot - sasodīti lieliska grāmata. Link ir doma

[2. Nov 2006|21:13] Čehovu visi jau ir lasījuši; negadās dzirdēt, ka Čehovu kāds lasītu. Laikam tāpēc par viņu arī neko sevišķi nerunā, vien piefiksē kā lielu krievu klasiķi. Pa reizei varbūt aiziet uz kādu izrādi. Un atceras "Čehova bisi". Kaut kad pirms ilga laika lasīju Čehova stāstus, un neko vairāk par to, ka tie bija visai drūmos toņos, neatceros (jāatzīmē, ka tieši neatcerēšanās arī ir iemesls, kāpēc nākamo reizi pie Čehova ķēros tik vēlu). Par laimi izlēmu palasīt lugas; izdevies pieveikt piecas pilnizmēra drāmas (kuras pats Čehovs dažbrīd man neizprotamu iemeslu dēļ sauc par komēdijām) un nenoteiktu skaitu viencēliena joku, monologu utt. Lai arī pēdējie liecina kā par talantu, tā meistarību, šoreiz sīkāk par četrcēlieniem. Blakus četrām hrestomātiskajām Čehova lugām ("Kaija", "Ķiršu dārzs", "Tēvocis Vaņa", "Trīs māsas") izlasīju vēl piekto - "Ivanovs". Visas piecas lugas tematiski ir ārkārtīgi līdzīgas: darbības centrā ir krievu inteliģence, kas mitinās lauku muižās un nespēj dzīvē rast jēgu. Arī noskaņa visās lugās ir līdzīga - skumjas, satraukta pacilātība, izmisums, garlaicība (nereti - izmisums aiz garlaicības). Ir līdzības ar Strindbergu, taču Čehovs panāk daudz lielāku psiholoģisko reālismu, lai arī mazākā tematiskā un stilistiskā amplitūdā (Strindberga lugas salīdzinoši ir ārkārtīgi dažādas). Čehova stiprā puse ir pārliecinoši raksturi - lai arī viņa tēli nereti ir vāji un sentimentāli, nekad nerodas kaitinoša neizpratne par to, kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas. Visizcilākās man šķita trīs no lugām - "Kaija", "Tēvocis Vaņa" un "Ivanovs" (šajā kārtībā). Grūti pateikt, kāpēc "Ivanovs" nav iekļuvis "klasiskajā četriniekā" - ja nu vienīgi tādēļ, ka mazāk noslīpēts un vairāk balansē uz pārliekas jūtelības robežas. Citādā ziņā tieši šajās lugās krievu inteliģences skaudrās skumjas (to nebūt nesaku ironiski!) tēlotas visprecīzāk. Visās pretstatītas īslaicīgas (un veltas) cerības un ilūziju zaudēšana. Interesants motīvs, kas parādās ne reizi vien, ir strādāšana nākotnes vārdā. Interesants tāpēc, ka šī strādāšana nav padomiski cēls ceļš uz labāku nākotni, bet gan darbs drīzāk aiz bezcerības (nākotne, ja tāda vispār sagaidāma, ir drīzāk tāla nekā spoža). Gaišā nākotne Čehovam ir vien bāla varbūtība, bet tas ir vienīgais, uz ko iespējams cerēt. Kopumā - Čehovs ir visnotaļ smalks dramaturgs: viņš prasmīgi spēj radīt spriedzi un savām lugām piešķirt īpašu noskaņu. Visas viņa lugas bez izņēmuma ir mākslinieciski augstvērtīgas, dažas - neapšaubāmi izcilas. Īpatnēja turklāt ir viņa prasme radīt smeldzīgu ilgu noskaņu par spīti šekspīriskam vērienam. Link 1 raksta|ir doma

Eižens Jonesko [24. Okt 2006|15:17] Līdz šim biju lasījis trīs Jonesko lugas - "Krēslus", "Mācībstundu" un "Degunradzi", un visas man likās/liekas tiešām izcilas. Nu šiem trim tekstiem gadījās pievienot vēl četrus - "Pienākuma upurus", "Etīdi četriem", "Murgu divatā" un "Makbetu". (Jonesko, ja nu kas, ir viens no izcilākajiem absurda drāmas pārstāvjiem.) Tātad.  "Pienākuma upuri" šķiet esam, hmmm, konceptuāls darbs, kas brīžiem pat tīši deklaritatīvi (proti, personāžu sarunās) iestājas pret tradicionālo teātri, tradicionālajiem raksturiem, personāžiem, tēliem, psiholoģiju. Interesantākā un baudāmākā iezīme: nepārtraukta personāžu identitātes maiņa. Kā jau Jonesko darbiem tas visnotaļ raksturīgi, komiska darbības pamazām pāriet dramatiski sakāpinātā un pat traģiskā (šoreiz gan ne tik spilgti kā "Degunradzī" vai "Mācībstundā", turklāt šis teksts ir daudz, hmmm, nopietnāks par iepriekšminētajiem). Notiek arī, teiksim, darbības atjaunošanās (kā, piemēram, "Mācībstundā", kur nogalinātās skolnieces vietā lugas beigās tūlīt ierodas nākamā). Teksts tomēr likās krietni vājāks nekā tie pirmie trīs - pārāk pašmērķīga darbība, pārāk nedramatiski utt. Mjā, ja kas: šīs četras lugas lasīju krievu tulkojumā, un tas man pie sirds pārāk vis negāja. Grūti pateikt, kāpēc tā, un franču valoda, maigi izsakoties, nevaid mana stiprā puse, tā kā ar oriģinālu salīdzināt arī nekādi nevaru. "Krēslus", "Mācībstundu" un "Degunradzi" lasīju angliski, tur viss likās ļoti ok. Kaut kā nepatīk, kā Jonesko krieviski skan. Kaut kā lecīgi, nez. Prasti? Velns viņu zina. Labi. "Etīde četriem" ir ļoti īss darbs - tikai kādas septiņas astoņas lappuses. Atkal spēlēšanās ar identitātēm (tikai nedaudz citādi), atkal komiskas darbības pāraugšana diezgan baismās norisēs, tikai visu izjauc pašās beigās kāda personāža izteikta frāze (aptuveni: "Dāmas un kungi, es jums pilnībā piekrītu: tas viss ir kaut kāds murgs."). Varbūt iestudējot iespaids būtu spēcīgāks vai vismaz citāds, nez. "Murgs divatā" aizskar it kā klasisku absurda drāmas tēmu - komunikācijas neiespējamību (Jonesku gan noliedzis, ka savos tekstos runā par komunikācijas neiespējamību, drīzāk otrādi - bet tas jau mums netraucē izlasīt ko citu, vai ne?). Šoreiz komiskais un traģiskais mēreni sajaukts visa teksta apjomā. Ir dažas tiešām lieliskas epizodes, bet kopumā - nekas izcils... Atkal darbības atjaunošanās beigās. Visbeidzot - "Makbets", vienīgais Jonesko teksts klasiska sižeta pārstrādājums, un jāatzīst, ka no Šekspīra te maz kas palicis pāri. Bet šajā gadījumā tas nudien nav nekas slikts. Viena no interesantākajām iezīmēm - vairākus (vai varbūt pat visus?) no Šekspīra mantotos personāžus Jonesko tekstā var uztvert kā vienu, un liekas, ka Jonesko to labi apzinājies, tā vismaz izskatās tekstā. "Makbets" ir diezgan vēlīns Jonesku teksts, un tas pamatīgi atšķiras no citiem manis lasītajiem. Šoreiz - salīdzinoši maz komikas, tāpat arī nekādas darbības atjaunošanās, lai gan teksts tik un tā ir ļoti, ļoti pesimistisks un drūms. Spēlēšanās ar identitātēm, protams, gan palikušas - Jonesko tak. Kopumā - ļoti spēcīgi, viens no labākajiem Jonesko tekstiem. Kaut kā tā. Link ir doma

Johoho un pudele ruma. [20. Okt 2006|21:27] Šeit laiku pa laikam taps uzrakstīts kaut kas par izlasīto un noskatīto un tādā garā. Link ir doma

navigation [ viewing | most recent entries ]