|
2. Nov 2006|21:13 |
Čehovu visi jau ir lasījuši; negadās dzirdēt, ka Čehovu kāds lasītu. Laikam tāpēc par viņu arī neko sevišķi nerunā, vien piefiksē kā lielu krievu klasiķi. Pa reizei varbūt aiziet uz kādu izrādi. Un atceras "Čehova bisi".
Kaut kad pirms ilga laika lasīju Čehova stāstus, un neko vairāk par to, ka tie bija visai drūmos toņos, neatceros (jāatzīmē, ka tieši neatcerēšanās arī ir iemesls, kāpēc nākamo reizi pie Čehova ķēros tik vēlu). Par laimi izlēmu palasīt lugas; izdevies pieveikt piecas pilnizmēra drāmas (kuras pats Čehovs dažbrīd man neizprotamu iemeslu dēļ sauc par komēdijām) un nenoteiktu skaitu viencēliena joku, monologu utt. Lai arī pēdējie liecina kā par talantu, tā meistarību, šoreiz sīkāk par četrcēlieniem.
Blakus četrām hrestomātiskajām Čehova lugām ("Kaija", "Ķiršu dārzs", "Tēvocis Vaņa", "Trīs māsas") izlasīju vēl piekto - "Ivanovs". Visas piecas lugas tematiski ir ārkārtīgi līdzīgas: darbības centrā ir krievu inteliģence, kas mitinās lauku muižās un nespēj dzīvē rast jēgu. Arī noskaņa visās lugās ir līdzīga - skumjas, satraukta pacilātība, izmisums, garlaicība (nereti - izmisums aiz garlaicības). Ir līdzības ar Strindbergu, taču Čehovs panāk daudz lielāku psiholoģisko reālismu, lai arī mazākā tematiskā un stilistiskā amplitūdā (Strindberga lugas salīdzinoši ir ārkārtīgi dažādas). Čehova stiprā puse ir pārliecinoši raksturi - lai arī viņa tēli nereti ir vāji un sentimentāli, nekad nerodas kaitinoša neizpratne par to, kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas.
Visizcilākās man šķita trīs no lugām - "Kaija", "Tēvocis Vaņa" un "Ivanovs" (šajā kārtībā). Grūti pateikt, kāpēc "Ivanovs" nav iekļuvis "klasiskajā četriniekā" - ja nu vienīgi tādēļ, ka mazāk noslīpēts un vairāk balansē uz pārliekas jūtelības robežas. Citādā ziņā tieši šajās lugās krievu inteliģences skaudrās skumjas (to nebūt nesaku ironiski!) tēlotas visprecīzāk. Visās pretstatītas īslaicīgas (un veltas) cerības un ilūziju zaudēšana.
Interesants motīvs, kas parādās ne reizi vien, ir strādāšana nākotnes vārdā. Interesants tāpēc, ka šī strādāšana nav padomiski cēls ceļš uz labāku nākotni, bet gan darbs drīzāk aiz bezcerības (nākotne, ja tāda vispār sagaidāma, ir drīzāk tāla nekā spoža). Gaišā nākotne Čehovam ir vien bāla varbūtība, bet tas ir vienīgais, uz ko iespējams cerēt.
Kopumā - Čehovs ir visnotaļ smalks dramaturgs: viņš prasmīgi spēj radīt spriedzi un savām lugām piešķirt īpašu noskaņu. Visas viņa lugas bez izņēmuma ir mākslinieciski augstvērtīgas, dažas - neapšaubāmi izcilas. Īpatnēja turklāt ir viņa prasme radīt smeldzīgu ilgu noskaņu par spīti šekspīriskam vērienam.
|
|