labākajā gadījumā pirmdienas panteons - Eižens Jonesko [entries|archive|friends|userinfo]
kas_cits

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Eižens Jonesko [24. Okt 2006|15:17]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Līdz šim biju lasījis trīs Jonesko lugas - "Krēslus", "Mācībstundu" un "Degunradzi", un visas man likās/liekas tiešām izcilas. Nu šiem trim tekstiem gadījās pievienot vēl četrus - "Pienākuma upurus", "Etīdi četriem", "Murgu divatā" un "Makbetu". (Jonesko, ja nu kas, ir viens no izcilākajiem absurda drāmas pārstāvjiem.)

Tātad.

 "Pienākuma upuri" šķiet esam, hmmm, konceptuāls darbs, kas brīžiem pat tīši deklaritatīvi (proti, personāžu sarunās) iestājas pret tradicionālo teātri, tradicionālajiem raksturiem, personāžiem, tēliem, psiholoģiju. Interesantākā un baudāmākā iezīme: nepārtraukta personāžu identitātes maiņa. Kā jau Jonesko darbiem tas visnotaļ raksturīgi, komiska darbības pamazām pāriet dramatiski sakāpinātā un pat traģiskā (šoreiz gan ne tik spilgti kā "Degunradzī" vai "Mācībstundā", turklāt šis teksts ir daudz, hmmm, nopietnāks par iepriekšminētajiem). Notiek arī, teiksim, darbības atjaunošanās (kā, piemēram, "Mācībstundā", kur nogalinātās skolnieces vietā lugas beigās tūlīt ierodas nākamā). Teksts tomēr likās krietni vājāks nekā tie pirmie trīs - pārāk pašmērķīga darbība, pārāk nedramatiski utt.

Mjā, ja kas: šīs četras lugas lasīju krievu tulkojumā, un tas man pie sirds pārāk vis negāja. Grūti pateikt, kāpēc tā, un franču valoda, maigi izsakoties, nevaid mana stiprā puse, tā kā ar oriģinālu salīdzināt arī nekādi nevaru. "Krēslus", "Mācībstundu" un "Degunradzi" lasīju angliski, tur viss likās ļoti ok. Kaut kā nepatīk, kā Jonesko krieviski skan. Kaut kā lecīgi, nez. Prasti? Velns viņu zina.

Labi. "Etīde četriem" ir ļoti īss darbs - tikai kādas septiņas astoņas lappuses. Atkal spēlēšanās ar identitātēm (tikai nedaudz citādi), atkal komiskas darbības pāraugšana diezgan baismās norisēs, tikai visu izjauc pašās beigās kāda personāža izteikta frāze (aptuveni: "Dāmas un kungi, es jums pilnībā piekrītu: tas viss ir kaut kāds murgs."). Varbūt iestudējot iespaids būtu spēcīgāks vai vismaz citāds, nez.

"Murgs divatā" aizskar it kā klasisku absurda drāmas tēmu - komunikācijas neiespējamību (Jonesku gan noliedzis, ka savos tekstos runā par komunikācijas neiespējamību, drīzāk otrādi - bet tas jau mums netraucē izlasīt ko citu, vai ne?). Šoreiz komiskais un traģiskais mēreni sajaukts visa teksta apjomā. Ir dažas tiešām lieliskas epizodes, bet kopumā - nekas izcils... Atkal darbības atjaunošanās beigās.

Visbeidzot - "Makbets", vienīgais Jonesko teksts klasiska sižeta pārstrādājums, un jāatzīst, ka no Šekspīra te maz kas palicis pāri. Bet šajā gadījumā tas nudien nav nekas slikts. Viena no interesantākajām iezīmēm - vairākus (vai varbūt pat visus?) no Šekspīra mantotos personāžus Jonesko tekstā var uztvert kā vienu, un liekas, ka Jonesko to labi apzinājies, tā vismaz izskatās tekstā. "Makbets" ir diezgan vēlīns Jonesku teksts, un tas pamatīgi atšķiras no citiem manis lasītajiem. Šoreiz - salīdzinoši maz komikas, tāpat arī nekādas darbības atjaunošanās, lai gan teksts tik un tā ir ļoti, ļoti pesimistisks un drūms. Spēlēšanās ar identitātēm, protams, gan palikušas - Jonesko tak. Kopumā - ļoti spēcīgi, viens no labākajiem Jonesko tekstiem.

Kaut kā tā.
Linkir doma