no ēkas iznāk jauneklis, kas notupstas pie savas mašīnas, lai nomainītu vienu no tā četrām detaļām, bez kurām mašīna uz priekšu nevar tikt.
iznāk otrs, kas savukārt, ieraušas savā sporta aparātā, kam tikai 2 durvis un meklē savu kabatas telefonu nr.2, kas paredzēts nezin kam.
tikmēr viena tantiņa tupus rāpus cenšas sasniegt gandrīz neuzvaramo trotuāra virsotni, lai pēc tam pārvarētu vēl lielāko virsotni - šausmīgi mūsdienīgi spīdīgo miskasti.
pie ēkas piebrauc diezgan interesants auto., no kura izkāpj diezgan interesanti ģērbta jauniete, kas iepriekšvakarā manīta kādā visai aizdomīgā vietā aizdomīgos apstākļos.
aizskrien skolas administrācijas pārstāvis, bojādams plaušas. pēc viņa ierosināja citiem tika aizliegts ietīties pelēkajos dūmu mākoņos vietās no kurām ar sešiem palēcēniem var tikt līdz mājdurvīm.
uz visu noraugās 6 kaijas, kas debess zilgmē nevar atrast pareizi ceļu, kur nogriezties.
un varbūt viņas smej par visu, par ikvieniem, un par mani. kad sēžu un neklausos to, ko man vajag, lai varētu atrast pareizo ileu pa kuru nogriezties, lai pēc tam te neatgrieztos.

ik pa laikam aizdomājos par to, ka cilvēki otram dara kaut ko labu, lai dabūtu sev kaut ko labu par to.
es šodien dabūju kilogrammu mandarīnu.
(hmm, kā īsti raksta vārdu kilograms. mans tulks - viszinošais ir devis pavadīšanas ekspedīcijā.)
un vēl es tikšu pie adventes vainaga, tikai man par to būs jāuzada zeķes divās dienās.

šodien kaut kāda skumja uznāca. pa nakti pie manis atnāca ilūzija. žel, ka tikai kā ilūzija.

vasara pagāja fermā.
kādu rītu devos uz turieni, lai četros būtu klāt. biju arī. tikai ūdens nebija.
pēterītis nevarēja piedalīties darbā, jo iepriekšējā vakarā sadzēries pienu ar visām mušām un šūnām, bija aizmirsis par ikvakarējiem 2 litriem "dīzelīša".un bez tā nu nekāda darbība.
viktors bija aizņemts ar kāda poda salabošanu, kas nekādi nepadevās. galu galā vaina tika uzvelta stulbajiem frančiem un iespējamam āfrikāņu tipa modelim. pagāja 4h, bet pods tecēja. bija jau iespējams cits variants. gustavberga tipa pods gandrīz pārtapa par podu ar pludiņsistēmu. viktoram tā škita labāk.citiem nē. pods joprojām tek.
Ilmārs bija pazudis.Neviens nezināja kur. Pazudusi bija arī Diāna.
Raitis, kas bija aizgājis gulēt divos, pa purvaino pļavu, kur pat varēja noslīkt, meklēja ūdeni. Lai govēm būtu ko dzert. Lai varētu uzvārīt kafiju. Lai varētu nomazgāt traukus un hlorainās rokas.
Tikai mana māsa gulēja. Un pulksten septiņos, kad viņai zvanīja modinātājs, sacēla kājās visu māju. Vietējos un ciemiņus. Viņa modināja mani, lai gan trīs stundas jau biju fermā. Sašutusi bija ciemiņsieviete, kas gultā aiz sienas bija sēdus un skaļi jautāja:"Kā viņa zin manu vārdu?" Viņu ga nemaz ar nesauca tā kā mani.
Bet tā jau ir bijis vienmēr - lai vai kas - es vainīga. Arī tad - kāpēc jāceļas ir māsai, ja es varētu celties? Vai kaut kā tā.
Bet es - es neko. Vācu emocijas sev un savai pasaulīgajai iztikšanai. Smēlos smielus.
galu galā es nemaz neatceros vai tas vis notika vienā un tai pašā dienā. Bet tas notika.
( un man patika, ka tas notiek )

reizi vai divas gadā opis brauc atpūsties no mums visiem, no pastalu velkāšanas, no kobrillas noklausīšanās aiz durvīm, no sajukušā auneļa blējieniem. trīs, četras dienas tas atpūšas, lai pēc tam ierastos kaut kad dienas vai nakts vidū. lai liktu visiem klausīties Jāni Zāberu. un tas jau neskaitās, ka plašu atskaņotājs jau sen ir beigts. visu nakti ir jāklausās ššššsssssssssš''sšēššš''sššš''s'u.t.m.l..
bet citi grib gulēt. un tad nu nekas cits neatliek kā iet un slēgt to uzparikti laukā.
bet opim jau nav miera, ir jāklausās. un viņš slēdz pa jaunam. ilgi jau tā nemaz nevar to iekšā un ārā slēgšanas spēli spēlēt. tāpēc nekas cits neatliek kā brist pa dubļiem vai sniegu, rudens lapām vai neuzdīgušu zāli uz šķūni, kur govīm barība stāv. un tad nu tur jāguļ, un vienmēr šķiet (it īpaši pavasarī, rudenī, ziemā), ka pasaules gals nav tālu. tas ir tepat, 20 soļus uz atpakaļu. un nez kāpēc viņš vienēm saka vienu un to pašu - sšššššssseeš''sš;ššš;šššššš'.
bet tam visam jau galu galā nav nekāda nozīme.
un katru ceturto vai piekto rītu opis nesaprot kāpēc neviens galu galā ar viņu nerunā, nez ko viņš visiem ir nodarījis.
un tam jau arī nav nozīme.
vienīgi dažreiz mazliet biedē jautājums: "mammu, Tu man dosi piecus latus vai nē?!"
un kas tad man atliek?! velku kājās gumijas zābakus un brienu ar suņiem uz purvu, lai mēģinātu atrast koku, kura asaras mēs pēc tam dzersim.
un arī šim faktam nav nozīme.
nozīme ir tikai tam, ko es pēc tam atcerēšos un kur es to izmantošu.
un ja tā labi padomā, arī tam nav nozīme.
nozīme ir tikai un vienīgi tam, vai man tas viss, ko es daru, patīk.

no rīta mani pamodināja ilgi gaidītās lāpstas, kas tīrija sniegu.
jā, arī pie manis ir sasnidzis.

laikam vienkārši gribas parunāties

no delfi atsauksmēm:
"Patiesi pretiiga filma par dziivi!
Man patika."
kaspars

DIEVINU TO PRETĪGO FILMU PAR DZĪVI!
vai Tu redzēji, vai patika?

es tikai gribēju pajautāt

CIK TU ESI GARA/Š?

prāta kūpinājumi labi, bet kāpēc jāzaudē pēdējās smieklu atliekas zem depresijas teroristu drupām?! vai jēga nav tanī, ka pasaule uz vienas kājas ik pa laikam palēkā, tādejādi, liekot mums visiem pačamdīties pa kabatām, pēdējos prieka pilienus tur meklējot?

šis un tas pa laikam pietrūkst.
izbaudīju dabu, samocīju kājas un meklēju atbildes uz jautājumiem.

kur rodas smiekli?

cerams, ka es viņam arī.
kaut kā skumja palika. bez viņa.
gan jau viņš tur augšā visiem ir pierējis pilnu galvu.
arlabunakti.

smaga pārdomu diena - nevar saprast vairs neko. suņu dienas reiz beigsies. rīt ēdīšu siermaizes ar lēto sieru, un gulēšu guļammaisā pie savas jotuliņas, savā kalnu namiņā.
bet parīt laidīšu uz siguldu baudīt dabu, lai pie reizes varētu ieēst kādu krimuldas bulciņu

AGRĀ RĪTĀ PAMOSTOS, MAN BLAKUS GULI TU.
TEV ES TUVĀK PIEGLAUŽOS, LAI MANI TU SAPRASTU.
NEAPMIERINĀTA TU DŪC:"NU KO TU LIEN MAN KLĀT!"
UZ PAKLĀJA SUNS UZ MANI RŪC - NELIEN NEAICINĀTa!

labāk ir tur, kur vienmēr var dabūt ķiršu tēju.