reizi vai divas gadā opis brauc atpūsties no mums visiem, no pastalu velkāšanas, no kobrillas noklausīšanās aiz durvīm, no sajukušā auneļa blējieniem. trīs, četras dienas tas atpūšas, lai pēc tam ierastos kaut kad dienas vai nakts vidū. lai liktu visiem klausīties Jāni Zāberu. un tas jau neskaitās, ka plašu atskaņotājs jau sen ir beigts. visu nakti ir jāklausās ššššsssssssssš''sšēššš''sššš''s'u.t.m.l..
bet citi grib gulēt. un tad nu nekas cits neatliek kā iet un slēgt to uzparikti laukā.
bet opim jau nav miera, ir jāklausās. un viņš slēdz pa jaunam. ilgi jau tā nemaz nevar to iekšā un ārā slēgšanas spēli spēlēt. tāpēc nekas cits neatliek kā brist pa dubļiem vai sniegu, rudens lapām vai neuzdīgušu zāli uz šķūni, kur govīm barība stāv. un tad nu tur jāguļ, un vienmēr šķiet (it īpaši pavasarī, rudenī, ziemā), ka pasaules gals nav tālu. tas ir tepat, 20 soļus uz atpakaļu. un nez kāpēc viņš vienēm saka vienu un to pašu - sšššššssseeš''sš;ššš;šššššš'.
bet tam visam jau galu galā nav nekāda nozīme.
un katru ceturto vai piekto rītu opis nesaprot kāpēc neviens galu galā ar viņu nerunā, nez ko viņš visiem ir nodarījis.
un tam jau arī nav nozīme.
vienīgi dažreiz mazliet biedē jautājums: "mammu, Tu man dosi piecus latus vai nē?!"
un kas tad man atliek?! velku kājās gumijas zābakus un brienu ar suņiem uz purvu, lai mēģinātu atrast koku, kura asaras mēs pēc tam dzersim.
un arī šim faktam nav nozīme.
nozīme ir tikai tam, ko es pēc tam atcerēšos un kur es to izmantošu.
un ja tā labi padomā, arī tam nav nozīme.
nozīme ir tikai un vienīgi tam, vai man tas viss, ko es daru, patīk.