(bez virsraksta) @ 23:57
vasara pagāja fermā.
kādu rītu devos uz turieni, lai četros būtu klāt. biju arī. tikai ūdens nebija.
pēterītis nevarēja piedalīties darbā, jo iepriekšējā vakarā sadzēries pienu ar visām mušām un šūnām, bija aizmirsis par ikvakarējiem 2 litriem "dīzelīša".un bez tā nu nekāda darbība.
viktors bija aizņemts ar kāda poda salabošanu, kas nekādi nepadevās. galu galā vaina tika uzvelta stulbajiem frančiem un iespējamam āfrikāņu tipa modelim. pagāja 4h, bet pods tecēja. bija jau iespējams cits variants. gustavberga tipa pods gandrīz pārtapa par podu ar pludiņsistēmu. viktoram tā škita labāk.citiem nē. pods joprojām tek.
Ilmārs bija pazudis.Neviens nezināja kur. Pazudusi bija arī Diāna.
Raitis, kas bija aizgājis gulēt divos, pa purvaino pļavu, kur pat varēja noslīkt, meklēja ūdeni. Lai govēm būtu ko dzert. Lai varētu uzvārīt kafiju. Lai varētu nomazgāt traukus un hlorainās rokas.
Tikai mana māsa gulēja. Un pulksten septiņos, kad viņai zvanīja modinātājs, sacēla kājās visu māju. Vietējos un ciemiņus. Viņa modināja mani, lai gan trīs stundas jau biju fermā. Sašutusi bija ciemiņsieviete, kas gultā aiz sienas bija sēdus un skaļi jautāja:"Kā viņa zin manu vārdu?" Viņu ga nemaz ar nesauca tā kā mani.
Bet tā jau ir bijis vienmēr - lai vai kas - es vainīga. Arī tad - kāpēc jāceļas ir māsai, ja es varētu celties? Vai kaut kā tā.
Bet es - es neko. Vācu emocijas sev un savai pasaulīgajai iztikšanai. Smēlos smielus.
galu galā es nemaz neatceros vai tas vis notika vienā un tai pašā dienā. Bet tas notika.