cik galīgi neinteresanti ir dzīvot, ja neko nevar jaunu izdomāt.

Bet viņš kā labradors skrēja pa sniegu,
Tik pārlieku baltu un liegu,
Lai zem lavīnām meklētu viņu –
Savas mīļotās sirdsapziņu…

ZELMA

Atkal eju pa tirgu, zini noskumis viens
Skumji noraugos apkārt, visur – paniņas, krējums un piens

Piedz:
Viņa palika tur tirgus laukumā, ziemā un vasarā
Zelma tirgo ar pienu, tajā lielajā - tur tirgus laukumā

Jā, es mīlu tik vienu, manā sirdī nav miers
Viss ko Zelma man deva, tikai paniņas, krējums un piens

Gāja, gadi un dienas, vēl joprojām es viens
Mājās vairāk nav vietas, visur paniņas, krējums un piens

Kādu rītu es teicu, būsim kopā un miers
Viņa smaida un saka, re kur - paniņas, krējums un piens

Tādai dzīvei nav jēgas, cilpa iznākums viens
Kur lai sameklē striķi, visur paniņas, krējums un piens

It's The End Of The World As We Know It (And I Feel Fine)

balss palika Lietuvaa, mirtes uudens uz cjehiju aizbrauca.
drausmiigs spekis bija jaaeed.
arlabunakti

cik drausmīgi ir tad, ja absolūti neviens neko neatbalsta. pašai priekš visa atbalsts un spēks neatradīsies.
nu lai tik tagad kāds vēl man nepiekrīt, ka dzīve ir bezjēdzīga.
f...
tikai un vienīgi BEZJĒDZĪGA

visus politilēna izstrādājumus varēs vest uz poligonu pārstrādāt. vācu dievs Ralfs ir labvēlīgs pret pasaulīgajiem ceļotājiem uz panu zemi.

pasaulīgais ceļotāju karalis kaut kāds nav atgriezies, jo vācu dievs Ralfs kaut kāpēc viņu ir aizturējis. un kas man? man pie poļu paniem tagad jādodas ar marlboro vai arī diānas maisiņiem visās ķermeņa rokās. jel, Mirte, vai palīdzēsi man kādu no dzeltenajiem politilēna vai kā tur izstrādājumiem stiept?!
he he, es tiešām esu laba apteksne, pirms holandiešu drauga ciemojuma nomazgāju gam Mirtes logi, gan arī to otru, kas tanī pašā gala kambarī atrodas!!! tagad tos divus krustus bērzu birzītē var labāk redzēt. tikai žēl, ka kambaris jāmaina.

absolūti neinteresanti.
pasaulīgais žermēnas un mirtes ceļojums ar ātrām acu kustībām patiešām solās būt ātrs un ļoti ātrs.
bārbijveida papīrs manu prātu okupējis un nemaz ar to negrib atzīt.
un vēl kaut kāpēc kaut kāda vaina ir manam personīgajam poligona pieliekamajam, līdz ar to nāksies, piespiedu kārtā, mainīt dzīvesvietu.
f.....

kefīrs ir viss, kas man ir palicis.

Later on, when they had all said "Good-bye" and "Thank-you" to Christopher Robin, Pooh and Piglet walked home thoughtfully together in the golden evening, and for a long time they were silent.
"When you wake up in the morning, Pooh," said Piglet at last, "what's the first thing you say to yourself?"
"What's for breakfast?" said Pooh. "What do you say, Piglet?"
"I say, I wonder what's going to happen exciting to-day?" said Piglet. Pooh nodded thoughtfully.
"It's the same thing," he said.

šķiet, ka tagad mana tieksmes un vēlmes aprobežosies ar lielās padomju mazos valstu vienām no g.p.. autobusi vai jel kādi citi satiksmes priekšmeti var būt tik iekārojami, un to visu pastiprina mazais feiīšisms uz kaut kādiem apaviem....?!?!...iespējams...bet var arī gadīties, ka konfekšu kārba jau pilna, un jāmaina ne tikai saturs, bet arī visapkārtējais.
laikam jau es esu ar delīrijām.
kas nekait kā Ezītim Miglā - ar aveņu tēju pa upi uz leju?! žēl, ka lācītis nesauc pie sevis, lai gan tik un tā jau neietu - kosmiskās tehnoloģijas jau nemanāmi, tomēr pamanāmi, bet sauc.
murgu murgu.
delīrijas tomēr pastāv.

hmm, norvēģu šķēpi nu nekādi šodien nelido uz manu pusi, labi, ka manējie lido uz viņu pusi...


norvēģu šķēpus savā virzienā nesagaidījusi, ļāvos civillikuma skarbajiem pieskārieniem un glāstiem. nu pilnībā piederu piegādes, darba un pārvadājumu līgumiem. cerams, ka mūsdienu kosmiskās tehnoloģijas mani glābs jau rītvakar no privāttiesību lamatām, slazdiem vai kā katram labāk tīk.

jāņogu sula tomēr ir dzerama. lai vai kā, bet tomēr remdina skumjas, kas iestājušās pēc tam, kad civillikums atļāvās palaist savas roķeles.

smecerainais civillikums jau mani gaida mana gultaaa zem manas segas, lai mani izvarotu..bet ko es?!.. es neko..es guļu koridorā uz grīdas...lai laiza vien pats savus pirkstiņus

šodien mājvabole piedzima manā dibenā, tikai žēl, ka strindzenes žnaudza viņu..........................................................................
un vairs jau es neticu nekam, jo nav man tā lielā, dzeltenā takša, lai kādu kaut kur kaut kad kaut kā aizvestu prom, lai atļautu pelēkajiem skumju akmeņiem izvarot vienīgos smieklus, kas vēl palikuši ar gruvešiem neapbiruši.............................................................
čotka jua vien es esmu