ko es varu teikt? ja es būtu princese stikla kalnā, tad droši vien mans princis būtu nomocījies, cenšoties mani pamodināt. mamma mani modināja kopš 19iem, bet viņai tas izdevās tikai ap pus23iem. pamodos un biju šokā, kāpēc ir tik vēls, ja jau skaidri un gaiši teicu, lai mani ooobligāti modina 19os, jo daudz ko darīt ir un tā. bet redz kā nu sanāca, vismaz pagulēju, lai gan tagad neatteiktos vēl pagulēt mazliet, lai gan vairāk gribas tā, kā vakardien (ā nē, šodien)
tā, jārestartējas, pēc tam turpināšu

UPD: nu re, antivīruss beidzot ir.
nu par vakardienu. ap 11:54 (*) atsūtīja sms, par to, ka bla bla bla un ka vakarā ar Dāvi iedzers pa aliņam. ar to pietika, lai es stundas laikā izdomātu tikt uz mājām zibens ātrumos un jau 14:35 sēdētu busā uz Rīgu. paveicās, ka pirms 13iem nostopēju kaut kādus jautrus vīriešus no Priekuļiem uz Cēsīm un jau 13os biju pie Solo, tad, kā sacīt jāsaka, rāvu pakaļu pušu, lai paspētu uz Valmieras autobusu, kura tiešu atiešanas laiku es nezināju. pāri sliedēm, sniega vaļņiem, saskrējusies un sasvīdusi, tomēr paspēju. šoferis uz mani skatījās ar mazu smīniņu, bet par to es īsti nebrīnos, ja ņem vērā to, kā es izskatījos. pasaulē ātrākais gājiens mājās no Podragiem ziemas laikā, durvis atrautas līdz kājai vaļā, drošs paziņojums, ka pēc 25min dodos atpakaļ uz Cēsīm un tad uz Rīgu un ka būšu skolā rīt (šodien). izkāpu Teikā, aukstuma apņemta un saules apspīdēta tipināju garām kojām, kurās mans vīrietis tikmēr viegli snauduļoja un nemaz nenojauta, ka mani satiks. protams, ka es visu ceļu smaidījos tik traki, ka viens pretimnākošs čalis pilnīgi sakautrējās un varēja redzēt, ka iet smīnēdams jakas malā ar noliektu galvu. gribēju jau uzskriet augšā un pamodināt viņu ar aukstām rociņām un droši vien ļoti lielu pārsteigumu, bet pacietos un turpināju ceļu pie (*). biju tik veikla, ka pilnīgi pagaidīju viņu 15min pieturā, tad aizgājām uz veici nopirkt vistas filejiņas, olas, saldo krējumu un alu. gājām mājās un jutāmies smieklīgi, jo šogad tiekamies biežāk nekā tad, kad nav skolas un ir brīvlaiks un es biju viena, bet jāa, tas nemaz nav slikti, vienkārši smieklīgi patīkami. pirmo reizi mūžiņā mazgāju un griezu tās filejas, kamēr (*) mizoja kartupeļus. atkal jau kā māte un meita, hahaaa. tuvojās brīdis, kad Dāvim vajadzētu jau būt klāt. viss bija gandrīz gatavs. (*) teica, lai pagaršoju vai kartupeļi ir gatavi. sēdēju atspiedusies pret galda malu un dzisināju to kartupeli. viņa teica, ka nekad nav redzējusi nevienu cilvēku tik laimīgu pūšot kartupeli :D tad viņš ieradās. iepriekš smējāmies, ka vajadzētu nofilmēt sejas izteiksmi, jo nu jā, trešdienas dienā diez vai kāds mani varētu cerēt satikt Rīgā. pārsteigums bija izdevies! tā nu vakars pagāja ļoti mīļi un forši un jāaa. (*) piededzināja šokolādi un visu laiku gribēja banānu un runāja līdzībās, draiskule. protams, ka viņa ir lieliskākā vistas karbonādīšu cepēja pasaulē, tas jau ir sen zināms, tikai atkārtoti jāpārliecinās. nu jā. lai gan ap 22iem viņai nāca lūziens, pulkstens 1os naktī mēs sēdējām pie pc, skatījāmies 900 sekunžu video ar Māri Grigali un Lauri Reiniku un klausījāmies viņas rosinājumos neiet gulēt, jo pff, pēc 4h tāpat jāceļās. ar manu 'vajag pagulēt' tomēr likāmies uz auss un murr. cik nu uz tās auss, bet tomēr. tad kaut kādos pus3os sarunas par matemātiku mazliet, jo par to parasti cilvēki runā pus3os naktī, jo tas ir tik ļoti normāli. visādi smiekliņi un tāaa. briesmīgi grūts rīts, negribīga celšanās un braukšana uz skolu, lai gan es pamodos visnormālāk, kamēr daži gulēja līdz pēdējam brīdim :D man jau patīk, ka (*) sola mūs modināt 5os ar brokastīm un tā, bet kurš tad deva ceptas olas, ja var dabūt maizīti ar majonēzi un vakardienas karbonādi :D bonusā vismaz dabūju gigantisku ābolu, kuru pa šodienu gandrīz arī pieveicu. atvadas, tad ātrs riksītis līdz Zemitāniem, agrs skaists rīts (īpaši ejot pāri sliedēm pa tiltu - Zemitānu tilts un visa ainava tiiik labi izskatījās. dzeltens pusmēness debesīs, ielu gaismas, pelēcīgi zili violets tonis debesīs, viegla dūmaka un miljons mirguļojošu sniegpārsliņu, trolejbusa 'ragu' dzirksteļošana visa ceļa garumā un steidzīga cilvēka stāvs tālumā). tik ātri aizskrēju, ka vēl kādas 6min gaidīju vilcienu. iekāpu pasaulē aukstākajā vagonā, kurā varēja redzēt elpu, bet pēc tam pārsēdos vienā daaaudz siltākā un iemigu. skaists rīts, tiešām, bet visu laiku tā dīvainā sajūta, ka tikko biju ar viņiem, bet vairs nē. veiksmīgi paspēju uz skolas busu, Priekuļos sapirkos ēst un nu jā. diena ātri pagāja, ātri aizstopējos ar Gloriju uz Cēsīm, izvēdināju vēl arvien smirdošo dzīvokli, savācu tumbas un fēnu un devos gaidīt busu mājās, kurš kavējās 20min. tad jau atkal ir sākums, kad nolēmu kko darīties, bet vispirms sakārtoju visu sev apkārt un uznāca miegs. tālāk jau seko viss pārējais. tādas tās lietiņas! rīt beidzot būtu jāķeras klāt zpd, jo JĀ!
laikam iešu gulēt un celšos 4os, lol. pamācīties, protams :D nē bet tiešām, Pata, tev jāceļas agrāk, jo tu negribi uzrakstīt matemātikas darbu sliktislikti.
labunakti! 0:20

ieraksts tik detalizēts un garš, ka pilnīgi jāliek lj-cut'ā :D