šodien ir trešdiena. Malvīnes pareģojumi par manu atgriešanos mājās bija gandrīz precīzi :D īstenībā, ja es ātrāk būtu zinājusi, ka no manas klases īsti neviens neies uz skolu, varbūt būtu izlūgusies mammai un palikusi vēl vienu dienu Rīgā. žēl, ka šitāda apgaismība parasti piemeklē mani tad, kad jau ir par vēlu. ārā ir sasodīti skaists, bet auksts laiks, un man ir priecīgi par visu, kas notiek :)
par 5dienu un žetonvakaru

tas gan bija jau pirms 5 dienām, bet centīšos visu atcerēties. cēlos agri, braucu uz skolu, satiku māsiņas, gājām uz kultūras namu. mēģinājām, mēģinājām un vēl aizvien tad nelikās, ka tās pašas dienas vakarā būs žetonvakars. vairs neatceros kā tiku uz Cēsīm, bet liekas, ka ar Gloriju aizstopējām. aizgāju viņai līdzi uz veikalu apskatīties zeķubikses (vai arī tas bija 4dien? :D). ak dievs, pilnīgi neatceros, kas kurā dienā notika. labi, katrā ziņā man bija auksti un nebija ko darīt, tāpēc gāju pie frizieres kādu pusstundu ātrāk. pasēdēju 5min un kaut kāds neizlēmīgs čalis palaida mani savā vietā, jo viņam kaut kas bija jādara. iztaisnoja man matus, sačinīja uzacis beidzot vienādas un tā nu devos uz dzīvokli gaidīt savus zaķīšus. ā, pa ceļam pie frizieres gāju garām beigtam putnam. tas gan bija iesnidzis kupenā un man ārā rakt negribējās, lai pārliecinātos 100%, bet domāju, ka spalvains spārns ir pieradījums tam, ka tas bija putns, nevis miskastes maiss (jo tālāk pa ceļam miskastes maiss atgādināja kaut ko beigtu :D ak, mana iztēle). neapzināti izvēlējos ceļu, kas nav notīrīts un īsti pāri ceļam arī nevarēja pāriet. tā nu bridu pa kupenām (ar ko lai aizstāj 'tā nu'? pārāk bieži sāku to lietot), aizbridu līdz dzīvoklim, saklāju gultas (dīvānu un matraci) un turpināju viņus gaidīt. kā uzzināju, tad vilciens mazliet kavējās, tajā bija traka sieviete, kas glaudīja svešam bērnam galviņu un teica, ka ar viņu viss būšot kārtībā, un vēl divi dzērāji, kurus lai izšķirtu, sēdināja katru pie savas konduktores (bet varbūt es atkal kaut ko jaucu). sēdēju uz palodzes, skatījos uz ceļu un miru no tās gaidīšanas sajūtas. un tad viņi bija klāt! galīgi apsniguši un smieklīgi kā rūķi. bija palikusi kāda stunda laika līdz braukšanai uz kultūras namu. tekstus tā arī nepārlasīju, neko nedarīju, tikai priecājos par to, ka viņi ir pie manis. saģērbos, sāku lakot nagus, nolakoju tīri briesmīgi. vispār jau man gribas rakstīt visu tā, kā bija pēc visām manām sajūtiņām, bet to es atstāšu tikai sev, zin kā, vēl saskaudīsies citiem. sataisījāmies, tipinājām uz pieveikaliju, satikām manu mammu, ar viņu aizgāju nopirkt uzdzeramo un devāmies uz busu. braucām, tad Dāvis mums ar (*) iesita pa zobiem dodot košļenes, izkāpām, izvēlējos atkal piesnigušāko ceļu, pa kādu vien iespējams iet un nu jā. kultūras namā bijām paši paši paši pirmie :D pilnīgs tukšums. pēc tam visi lēnām sāka ierasties. nesu mantas uz aizskatuviju un visu tā. vakara gaitā tā arī nekāds stress nepiemetās, ja salīdzina ar to, kā (*) ārdījās savā žetonvakarā. vēl dažas minūtes pirms visa sākuma es sēdēju, runājos ar saviem zaķīšiem un smējos. aizskatuvijā ierāvu dažus malkus šņabja. tad viss sākās. vienīgais, kas man bija - man bija karsti. (haha, pagaidām bija 515 vārdi, gluži kā Dāvja koju istabiņa :D ). izsauca mani pašu pirmo un es droši varu apgalvot - mī bija šokā! notipināju, klausījos tajā, ko citi par mani teikuši, saņēmu gredzenu un stāvēju mierā un smaidīju kā tāds kāmis, kuram būtu nodrošināti ēdiena krājumi visas dzīves garumā. tā viss bija forši, vienīgi, ka dīdžejs reāli feiloja ar dziesmām, lika nepareizās, tāpēc mūsu krutā līnijdeja neizdevās ideāli, bet kā varēja noprast, tad citi to nemaz nepamanīja. tā un šitā, tad bija polonēze. jauki jau, ka es Dāvim gandrīz neko nepateicu par visu, bet nogājām labi. polonēze beidzās, visi tā kā sastājās un tad es tā priecīgi paziņoju - un tagad jādejo valsis! un sāku smieties un smieties un smieties. smaidu arī tagad, bet jā, šokēt es laikam arī māku labi :D tā kā dejot es nemāku un Dāvis arī, tad notipinājām maliņā, par ko Sabīnes mamma pēc tam man iesita pa dibenu. citi padejoja, tad sastūma galdus un sāka ēst un dzert. skatījāmies, kā skolotāji virpuļo pa zāli, ēdām rasolu un dzērām Ascotel un Becherovku. tad es sabīdīju visu (*) pasauli nepareizi, bet tomēr patīkami, un nu tagad man viss ir jānokārto atpakaļ :D baigi ilgi mēs tur nebijām. mamma izsauca taksi, izmetām līkumu caur Jāņmuižu un tad uz Cēsīm. 7Ls, haha. tad sākās nākamā daļa..

samaksājām, uztipinājām uz dzīvokli, atlaidāmies (ja to tā var nosaukt) un nu jāaaaa. līdz fonoklubam netikām, lai arī cik pārsteidzoši tas nebūtu :D durvis jau es arī neaizslēdzu, un vienā jaukā brīdī iekšā ievēlās Gorija ar draugu, vēl lāčukiņš un siltais puika :D mazliet pārsteigti kliedzieni un slēpšanās zem segām, bet tā tas vakars turpinājās. rakstu un smiekli nāk. viss galīgi patīkami un tāāā. ajj, baigi baigi :D tik daudz rēcamo smaidiņu, bet nevar jau nelikt, ja man šitā jāsmaida atceroties visu. (*) dzēra šņabi bez uzdzeramā un es droši vien daudz ko vispār palaidu garām, bet galīgi nav ko nožēlot. kamēr (*) priecājās, es sargāju durvis no lāčukiņa un spēlēju zirnekļu pasjansu. tad es atbalstīju Sergeju vemšanas maratonā manā vannā un man viss bija smieklīgi. dīvaini patīkams vakars. lāčukiņš parubījās uz grīdas, tad mēs ar Dāvi aizvilkām viņu uz kambari, jo (*) negribēja, ka viņai ir vientuļi gulēt, kas ir pilnīgi normāli. pārējie aizgāja, likāmies uz auss, laikam bija pus5 vai pus6. viņa pamodās jau nezinu cik agri no rīta, es arī. neļāvām Dāvim gulēt, tā ka vienīgais laikam izgulējās misters lācukiņš. labi, man zb rakstīt to, tāpēc teikšu vienkārši - Gatis. kā sacīt jāsaka, kad viņš pamodās, tad galīgi 'ahujel', bet man būtu tādas pašas sajūtas, ja es pamostos svešā dzīvoklī uz grīdas guļammaisā un pufaikā :D uzzīmēju viņam karti, kā tikt līdz pieturai, un visu laiku pulkstenis bija PUSĒ. es varētu kļūt par ievērojamu karšu veidotāju, man vienkārši ir dabas dots talants. šim apgalvojumam, protams, visi piekritīs D: atlikušo laiku novāļājāmies pa gultu ar saplēsto palagu, tad nenormāli ātri ar Dāvi sataisījāmies un skrējām uz vilcienu. minūti ilgāka čammāšanās un vilciens būtu aizgājis, jo mana atmiņa ir tik pat lieliska kā Hula Hoop kaste :D vēl arvien turpinu izdomāt visādus transportu kursēšanas laikus un pati tam ticu. atpakaļceļā paķēru 2 armijas cubas un vakars ar (*) bija sācies :D

dzērām tā pieklājīgi, no tējas krūzēm. izrunājām visu pasauli un tāāā. pašā vakarā viņa man lika iegriezt ballīti, tāpēc pazvanīju Dzintaram. pēc pusstundas sagaidīju viņu pie veikala, nopirku vēl 2 cubas un gājām mājās. (*) bija atlaidusies (ak, pārsteigums, pārsteigums!), un man arī acis lipa ciet. spēlējām kārtis un es nevarēju atcerēties nevienu gājienu, tāpēc visu laiku jautāju, kas notiek. tad (*) visu saņēma savās rokās un es paliku atlaisties, spēlēt atkal zirnekļa pasjansu un rakstīties ar sms. ik pa laiciņam aizmigu un tad vienā brīdī naktī pamodos un biju šokā par to, kāpēc gaismas nav. aizgāju padzerties un pārbaudīt, vai Dzintars vēl vispār ir. durvis bija vaļā, apavu nebija, (*) arī vāļājās viena kā zeķe, tāpēc vienkārši pus2os naktī sāku ar viņu runāties un viņa bļaustījās, ka es esmu psc kāda draudzene :D galīgi miegs nenāca, bet tomēr aizgāju gulēt. tā laikam bija pirmā reize, kad guļam kkur atsevišķi. ik pēc 3 stundām viņa cēlās un dzēra ūdeni kā nenormālā. ar armijas cubu jau nekādu joku nav! tā nu arī ap pus9 mēs pamodāmies un vairāk negulējām. es vispār nesaprotu, kas tas par prikolu ar šito agro celšanos. var gulēt, bet tāpat jāceļās. es pat īsti nezinu, ko mēs darījām to visu laiku līdz 7iem. zinu, ka ēdām rasolu un pīrādziņus, es visu laiku teicu, ka man gribas čipsus un nezinu. tiešām nevaru saprast kā tās miljons stundas pagāja. vakarā pavadīju viņu uz vilcienu, skatījāmies uz mēnesi un droši vien, ka runājām kaut kādu sūdu :D stacijā bija suns, kurš nenormāli leca gaisā katru reizi, kad viņam pameta sniegu. redzēju, ka vilciens nāk, tāpēc steidzos uz mikriņu. (*) gan bija pārsteigums, jo vilciens nāca pa otrām sliedēm un lai tur tiktu, vajadzēja kāpt pāri lielam sniega valnim. man jau smieklīgi, viņai laikam gan nepārāk :D nu jā.

1dien uz skolu neaizgāju, jo traki auksts, bet uz Rīgu gan aizbraucu. secinājām, ka tad jau varēju vienkārši 7dien ar viņu braukt reizē, jo mājās tāpat neviena mistiski nebija. 1diena nu ir palikusi vēsturiska, jo es pirmo reizi mūžā PATI kaut ko vārīju uz GĀZES plīts, kas ir vnk WHOA! pelmeņi sanāca galīgi garšīgi, vienīgi vajadzēja vārīt viņus uz mazākā gāzes riņķa, nevis lielākā, bet ar laiku es to būtu sapratusi pati :D uz vilcienu steidzos tā, ka pilnīgi vēl 15min bija jāpagaida. 1diena bija pilnīgas ignorances diena :D tas sākās jau ar to, ka pagāju (*) vienkārši garām, bet nesaprotu īsti kā. lēnā garā gāju, klausījos mūziku un priecājos par visu, kamēr viņai bija atsalusi seja un kāju augšiņas. kā jau mēs zinām, esmu lieliska draudzene! aizgājām uz transportu, aizbraucām uz Alfu. trolejbusā tīrīju nagu maliņas ar acetonu, ko (*) paņēma no mājām, jo es biju tik prasmīga nagu lakotāja vilcienā, cik Emīlija vienkārši no dabas. radās arī ideja, ka es varētu nolakot visas rokas un izlikties, ka man ir cimdiņi, jo īsti nekādas atšķirības nebūtu, haha. nu jā, staigājām pa Alfu, atrunāju (*) no lietu pirkšanas, bet vispār tā nebija nekāda iepirkšanās diena. viņa dabūja sev brūnas bikses, sprādzītes, gredzenu un auskarus, kamēr es sev nopirku 3 apenes par 2 cenu (akcijas taču jāizmanto! :D ) un Cubusā mierīgi un diezgan skaļi jautāju - minci, man pirkt šitās vai labāk šitās? - kamēr garām gāja kaut kādi čaļi, kurus laikam (*) pat zināja. kādas 2 nedēļas es dzīvoju uz (*) rēķina. vispār jau mēs ar Dāvi esam viņas slimie bērni :D veikalā saucu viņu par mammu un viņa jutās briesmīgi. kad iegājām Rimi, viņa teica, lai meklēju vistu. tā nu gāju un saucu tiba-tiba-tiba! un vispār viņai visu laiku liekas, ka es runāju citā valodā (tāpat kā Dāvis un Mareks). 1dien mēs galīgi nesapratāmies, jo viss, ko viņa teica, man izklausījās pavisam savādāk, lai gan kad tad tā nav? vēl viens pārsteiguma brīdis - mēs kavējām :D bet tā ir tā lieta, ko mēs atzīstam, tikai melojam sev, ka mēs nekavējam. D un M savukārt gan kavē un vēl samelojas, kā dēļ man ir jāstāv un viņi jāgaida :D kamēr viņi veikalā ostīja krievu odekolonu vai ko tur, nopirku olas, majonēzi un saldo krējumu uz atlaidēm. kā pie velna es varēju zināt, ka lietuviešu olas ir tik ļevas, ka pilnīgi neplīst un smērē rokas? :D virtuvē mēs (*) īsti nepalīdzējām, tāpēc vienkārši sēdējām otrā istabā un dzērām alu. tad es aizmirsu un atcerējos par Edīti, tāpēc jozu viņai pakaļ uz pieturu skaļi bļaudama 'Edīīīt!!' un tad mēs satikāmies. kad (*) jau visu bija sacepusi un savārījusi, ķērāmies pie ēdiena salikšanas. biju prasmīga licēja un uztaisīju combo - atsitu galvu pret skapīša durvīm un vēl nometu mērčainu dakšiņu sev uz zeķēm. Dāvim uzlēju tik daudz mērces, ka viņš pēc tam sev jauki aplēja bikses :D piedošanu. nu jā, paēdām, padzērām, (*) laikam sagura (tb ātri piedzērās) un nekur neaizgāja, bet palika mājās un atrubījās uz pc (kas vispār sāk palikt par paradumu - atrubīties uz vai zem kādām lietām..vai cilvēkiem :D ). aiztipinājām uz trolejbusu, braucām, 2 pieturas pirms izkāpšanas iekāpa kontrole, Edītei nebija biļetes, tāpēc viņa veikli paspēja izslīdēt ārā nākamajā pieturā, kamēr kontrole metās pakaļ kādam citam zaičikam. varu teikt, ka Edīte vispār ir traki veikla, jo visai ātri bija klāt. gājām uz Taku Imantu Daksi paklausīties. cilvēku bija traki daudz, tā ka par sēdēšanu varēja pat nedomāt, bet stāvēt pie tā lielā radiatora, klausīties un mīlināties bija baigi jauki tāpat :) viņš spēlēja daudz jaunu dziesmu, bet pieņemu, ka mēs lielāko daļu tāpat bijām palaiduši garām, jo kavējām. Daksim saplīsa stīga, tāpēc koncerts beidzās par 2 dziesmām ātrāk. padzērām Valmiermuižiņu, pasēdējām un papļāpājām, ap vieniem jau devāmies prom. ātri nostopēju taksi, kas aizvizināja mūs līdz Ūnijas ielai. vakars gan beidzās ātrāk nekā plānots un varbūt ne tik ļoti forši, cik varēja beigties, bet tāpēc bija 2diena.

vispār jau bija plānots, ka es 2dien ceļos tā laicīgi, tā ap 5iem, taisos un eju uz vilcienu un braucu uz skolu, bet ar (*) entuziastisko modināšanu es pamodos tikai bez 4min sešos, kas bija sen par vēlu. mamma tieši pazvanīja un teica, ka šajā galā ir -30, kamēr Rīgā ir nepilni -20. līdu atpakaļ gultā. pienāca rīts, (*) jutās kā pēc zombiju apokalipses. uzsildīju makaronus, uztaisīju tēju. mazliet iekodām, sāku taisīties, kamēr (*) bija kosmosā un neko nesaprata. vispār jau tiešām liekas, ka mēs dzīvojam kopā, bet tas tā jauki. tad nu sataisījos un aiztipināju līdz RTU kojām, kas man kā par brīnumu nesagādāja nekādas grūtības un es pat neapmaldījos! vakardien bija tīri jauka komendante, vismaz man tā likās, un nu jā. sapratu, ka ja es būtu nenormāli atsalusi, tad pēc minūtes pabūšanas tajā karstumā, ko sauc par koju istabiņu, es būtu pārvērtusies par liesmojošu bumbu. vnk nejēgā karsts, tomēr daudz labāk, nekā braukt aukstā vilcienā. redzēju Simpsonus, Family Guy un pirmo reizi mūžā arī American Dad + vēl raidījumu par supercilvēkiem. mājās braukt nu gaaalīgi negribējās, jo kā gan varētu gribēties, ja viss ir tik sasodīti jauki un mīļi, bet vismaz tagad ir zināms, ka ja visu ļoti izplāno un ātri ātri iet, tad pa 25min var tikt līdz Zemitāniem, nenopirkt biļeti, bet tomēr paspēt uz vilcienu. vēl var paspēt izkāpt Cēsīs un aizskriet uz mikriņu, nevis braukt ar vilcienu līdz Jāņmuižai un vilkties to kilometru pa nenormālu leduslaikmetu un būt mājās vēl mazlietiņ vēlāk.
tātad tās lietiņas, tā tas cepumiņš čokurojas! :D :*
ar fontu 12 Wordā šis aizņem gandrīz 4 lapas, wūhū! 2254 vārdi