"tu dažkārt vēllējies saplēst visu, kas ir tev apkārt. noplēst rūpīgi līmētās tapetes no sienām, krāsainos bērnu dienu zīmējumus, lapiņas ar ikdienas piezīmēm, bildes, saplēst visu - platekrāna televizoru, gludekli, tēva darināto koka galdu -, saplēst spoguli miljoniem lauskās, iekrist tajās un dauzīt grīdu, sist, kamēr asiņainās rokas, kādreiz bālās un ar maigo ādu klātās, vairs nespēj izpildīt pat visvienkāršāko kustību. sīkākās spoguļa drumstalas, visas kā viena sadūrušās rokās līdz kaulam, kaulos, pat dziļāk..tu vēlējies, un tev izdevās.
tagad tu sēdi, atspiedusi savu vārgo ķermeni pret sienu, tavi brūnie mati maigi nokrituši pār pleciem, kājas slīd pa žurnālu, grāmatu driskām, saplēstām lapām, stikliem un pāris salocītiem izsmēķiem. rokas viegli ieliktas klēpī, zem sevis radot siltu, tumšsarkanu pleķi. tā bija mātes dāvātā kleita - gaisīgā, puķu rakstā klātā kleita..cik vasaras tu tajā nebiji lēkājusi pa peļķēm, skrējusi siltajā ezera ūdenī, smējusies līdz pagurumam un gulējusi zālē no agra rīta līdz pašam saules rietam. nu tā bija pagalam, bet tevi tas neuztrauca. tevi neuztrauca itin nekas. ne pāri melnās marmora vannas malām līstošais ūdens, ne vaļā atstātā gāzes plīts, ne arī uz galda kūpošā cigarete otrā istabā..
ugunsdzēsēji atbrauca ātri. viss rajons piepildījās ar spalgajām palīdzības dienestu sirēnu skaņām, bet sen jau bija par vēlu. visu nakti un nākamo rītu ugunsdzēsēji cīnījās ar liesmām, kas bija radušās sprādziena rezultātā. tavs sakropļotais ķermenis bija iesprostots mājas gruvešos. tu biji mirusi, nu jau pavisam. bet vai tam bija kāda nozīme? neviena pati dvēsele daudzo gadu garumā nepamanīja, ka tu mirsti katru dienu. mirsti iekšēji un mokoši.."

nu nevar būt, ka mani pie dzīvības tur tikai alus
+ besī, ka patiešām nenozīmīgas lietas man ir svarīgas. tā jau var sapūsties pārāk un pārsprāgt aiz pašas nesaprašanas.