Jā, ir nakts melnums, mēness spožs un apaļš raugās man virsū caur putekļaino loga rūti. Abi mani raušuki čuč zem siltas sedziņas. Uz galda aiz nepārāk spožā datora ekrāna stāv Zvaigznītes dāvātās puķītes - tik pat koši violeti-rozā kā vārda dienā, lai gan ir pagājusi pusotra nedēļa. Māja pilnīgā nekārtībā, bet tas pat neuztrauc. Citu reizi gan berztu un šrubētu līdz spīd un laistās.
Šovakar 8h blandījos pa Rīgu papēžzābakos, bet varētu vēl tieši tik, ja tik līdzcilvēkiem būtu spēka :D
Sagaidīju jauko Vanadziņu lidostā, nebijām tikušās 2+ gadus. Tas satraukums, kad tu skaties, kad nu beidzot nāks, kad beidzot smaidā atplauks un tevi apskaus! Ak, šīs neviltotās emocijas, tik patīkamas. Sirds dauzījās, it kā gaidītu savu cepšuku, ne draudzeni. Superīgi katrā ziņā. Arī ar viņas pusi tik aši atradām kopīgu valodu, it kā sen jau būtu pazīstami. Izbaudījām lieliskos Brīvības ielas sastrēgumus un haotiskās ielas, bet ļoti veiksmīgi nokļuvām viņu īrētajā dzīvoklī. Ļoti patīkams un pārdomāts, pašai tādu gribētos :D tas tikko lika aizdomāties par to, kāpēc mūsu dzīvoklis ir tik nepārdomāts. Pat gāju patausīt sienu, jo liekas bezsakarīgs plānojums. Wow. Kāpēc man par to tagad jādomā.
Katrā ziņā viņi "noparkojās", gājām Xavi rādīt latviešu virtuves labumus. Lido, protams, kas gan cits. Kamēr šie krāmē ceptos kartupelīšus ar šampinjonu mērci, maizes zupas un aukstās zupas, man tiek tējiņa un vārīti kartupelīši. Tik aizraujoši klausīties viņu stāstos par pieredzēto Taivānā, Bali, Šveicē, visur. Tikmēr viņiem šoks par manu pārdzīvoto slimnīcā. Par to tad arī rakstīšu, finally!
Beeet vēl pēc Lido aizstaigājām uz Vecrīgu, Linda netīšām pamanīja savu draugu muusu restorānā. Tad nu iegāja apsveicināties uz 3min un palika uz pusotru stundu :D es ļoti labprāt arī būtu palikusi, jo man atnesa dievīgu tēju. Paspēju tikai pusi krūzītes izdzert no visas kanniņas, bet arī tētis šovakar ielidoja Rīgā, un gribēju viņu satikt. Kā pelnrušķīte pametu savu kristāla tējas kanniņu un steidzos sagaidīt 22. autobusu. Ar tēti aizgājām uz XL pelmeņiem, paēdām (īpaši es ar maizes šķēlīti un tējiņu), jauki papļāpājām. Tiešām šovakar šķiet, ka varētu līdz rīta gaiļiem diskutēt par visu iespējamo.
Nokļuvu mājās pirms vieniem naktī, ar nereālāko sajūsmu visu stāstīju savam Mārčukam, kuram nu jau pēc 3h ir jāceļās. Nevar saprast, vai tiešām cilvēki tā uzlādē, vai tas ir pilnmēness, un es esmu traka.
Iedvesmojoša diena. Idejas, padomi un dalīšanās pieredzē. Viss notiek pēc LIELĀ plāna. Viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.
Konkrēti #BLESSED
3:42

Apmēram 15:30. Mati izmazgāti, priecīga gatavoju pusdienvakariņas. Pēc tām uzkrāsošos, uzvilkšu izejamo kārtu, un dosimies uz Summer Sound. Bezmaksas biļetes arī tik pat kā kabatā, pats festivāls 10 minūšu gājienā no mājām, kas nekaiš? Maltās gaļas mērcīte jau gatava, vēl tikai kartupeļi jāuzvāra. Parādās asas sāpes vēderā, bet kuram NORMĀLAM cilvēkam tad dzīvē nav sasāpējies vēders? Pff, pāries, neesmu jau ņuņņa.
Kartupeļus tā arī nenovaktēju. "Tu paskaties, vēl dažas minūtes, tad jānolej." Atlaidīšos gultiņā, tad jau sāpes pāries. Paiet stunda, bet nekas nepāriet, un, varbūt pat, paliek sliktāk :D ojē, fantastich. Paiet vēl viena, iedzeru ibumetīnu. Kā tad ibumetīns nepalīdzēs pret sāpēm? Vienmēr taču ir palīdzējis. Nekas nemainās. Paiet vēl kāds laiks. Ieripinu vienu nošpiņu. Tad ieripinu vēl kaut ko. Ko deva, to dzēru. Tad kolu, varbūt kuņģis sāks darboties. "Varbūt pavem." Nu varbūt arī jāpavemj, SLIKTĀK jau nepaliks. Ap dūšu nav slikti, pirksti rīkles dzīlēs arī baigi nepalīdz. Uzplaiksnī spilgtākās vemšanas atmiņu ainas no mīļajām Melnās Piektdienas tualetēm. Sadzēries, mazs rūķis Patrīcis vemj 5+ iztriektos aliņus, kamēr kaut kādas tantes atnes ožamo spirtu, jo viens tūlīt izslēgsies. Vai kaut kā tā. O, sveiki ķirsīši un mellenītes! O, aukstā zupiņa, sen neredzēta! Wtf, es jūs vispār nesakošļāju? Jānomazgā un var ēst pa jaunam, haha.
Zombija gaitā aizvelkos līdz gultai un tur arī palieku turpmākās pāris stundas. M saku, lai dodas uz festivālu, nenomiršu taču. Bet viņš tā nevarot. Un labi vien ir, ka nevarēja!
Gulēja viesistabā uz dīvāna, kamēr es visās iedomājamās un neiedomājamās pozās kūņojos pa gultu, cenšoties atrast pozu, kurā nesāp. Protams, ka nevajag saukt ātros, MAN TAČU PĀRIES. Galu galā ap 3-4 naktī pamodos/atmodos/izceļoju no sava miega nestāvokļa ārā ar asarām un skaļiem vaidiem. Ja es būtu varējusi, es staigātu pa sienām un grieztos deviņos līkumos, kamēr jūs man varētu eksorcistu saukt.
"Sveiki, nu mums vajadzētu ātros uz Vītolu ielu."
Tā, bļe, kas ir jāņem uz slimnīcu. Ko man vajag, ko cilvēki ņem uz slimnīcu? Cik es tur ilgi būšu? Bet uz mājām taču jābrauc. Paņem lādētāju ofic. Ko es vilkšu? Nu nezinu, vienalga, šitā nevar? Bāc, jāpačurā, kad tad es vēl pačurāšu. Nekad gan jau, haha.
"Vai jums sāp, ja dara tā? Un šādi? Un šādi te? Temperatūra pacēlusies, spiediens paaugstināts. Varēsiet noiet līdz mašīnai?"
Brauc man līdzi, rūķi, es negribu viena, bailīgi.
Ūū, cik interesanta mašīna, nekad neesmu bijusi ātrās palīdzības mašīnā.
Ieveda kā princesi slimnīcā, kaut kādi kadri jau iztrūkst. M bija jāpaliek citur, jāgaida. Man sapihņī katetrus, and let's get the sistēmu party started! Daudz neko neatceros. Jāparaksta kaut kādi papīri, pat vienu vārdu nevaru izburtot. Nu jā, whatever, sweet release of painkillers :D nezinu, ko man tur deva, kaut kādu opiju vai LSD, bet gāja vaļā uz urrā. Griesti gāzās virsū, visas skaņas bija tuvumā-tālumā. Sāpes it kā nejutu, varbūt gulēju. Atceros tikai dažādu ārstu/māsiņu sejas. Viss sajucis. Pirms 8:00 rītā jau mani veda uz operāciju zāli. Grīdas vēl mitras, viss tikko mazgāts. Vēss, svaigs gaiss. Saule spīd, personāls tālumā smejās un jokojās. Sveikas, operāciju zāles lielās, spožās lampas! Ā, skābekļa maska. Nu tad jau līdz vēlākam.

/It kā tas bija tikai pirms mēneša, bet pilnā narkoze un visi sāpju noņēmēji laikam tā sajāja man smadzenes, ka reāli loģiski pat nevaru izspriest, kurā dienā kas īsti notika. Pati sestdiena man iztrūkst kā tāda.. varbūt šis bija svētdien vai pirmdien no rīta (visticamākais)/
Varbūt (?) svētdien (nu vai arī sestdien pa dienu) mani veda uz sonogrāfiju. Visu izsonogrāfēja no A-Z + visādas citas analīzes, es nezinu. Katrā ziņā dakteris saka, ka viss strauji pasliktinās, un ka būs jāoperē vēl vienu reizi. Orgānos uzkrājies šķidrums or some shit, negribu skatīties izrakstus. Ak dievs, nu laaaabi, pačekošu, bet būs spoileri!!!

Ultrasonogrāfija. 31.07.2017.
St. pēc apendektomijas.
Zarnās daudz gāzu.
Kr. flangā platas ar šķidrumu pildītas tievo zarnu cilpas. Vēdera dobumā brīvs šķidrums, iegurnī līdz 3cm slānī; ap aknām, ap liesu līdz 0.8 cm. Lb. laterālā kanālā inhomogēna šķidruma kolekcija ~ 12 x 5.8 x 4.5 cm.

Kaut kādā brīdī palātā ienāca māsiņa Anna (šķiet). Saka, ka būs skaistuma procedūra, man jānovelkot biksītes, viņa man noskūs minci, lai var operēt. Neslikts serviss, es saku, cik tad jāmaksā. Tā dīvaini, protams. Esmu bijusi uz full bikini wax, bet tad es zinu, kas notiks un uz ko es parakstos. Šis bija no citas operas. "Pēc tam noģērbies kaila un palien zem segas, vedīsim tevi uz operāciju zāli." Mārčuks palīdzēja novilkt krūšturi, jo celties es laikam nevarēju. Tad jau arī urīnmaiss bija pievienots. A varbūt vēl nebija, kas to lai vairs atcerās :D

Īsumā: Pankreonekroze. Retroperitoneāla flegmona. Difūzs peritonīts. Ileuss. Sekundārs apendicīts.

aww yiss.

Bēdīgi ir tas, ka Ileuss īstenībā nebūtu slikts vārds puisim, ja vien tas nenozīmētu "zarnu aizsprostojums". Stulbi, ja tavs vārds reāli ir sūds.