Apmēram 15:30. Mati izmazgāti, priecīga gatavoju pusdienvakariņas. Pēc tām uzkrāsošos, uzvilkšu izejamo kārtu, un dosimies uz Summer Sound. Bezmaksas biļetes arī tik pat kā kabatā, pats festivāls 10 minūšu gājienā no mājām, kas nekaiš? Maltās gaļas mērcīte jau gatava, vēl tikai kartupeļi jāuzvāra. Parādās asas sāpes vēderā, bet kuram NORMĀLAM cilvēkam tad dzīvē nav sasāpējies vēders? Pff, pāries, neesmu jau ņuņņa.
Kartupeļus tā arī nenovaktēju. "Tu paskaties, vēl dažas minūtes, tad jānolej." Atlaidīšos gultiņā, tad jau sāpes pāries. Paiet stunda, bet nekas nepāriet, un, varbūt pat, paliek sliktāk :D ojē, fantastich. Paiet vēl viena, iedzeru ibumetīnu. Kā tad ibumetīns nepalīdzēs pret sāpēm? Vienmēr taču ir palīdzējis. Nekas nemainās. Paiet vēl kāds laiks. Ieripinu vienu nošpiņu. Tad ieripinu vēl kaut ko. Ko deva, to dzēru. Tad kolu, varbūt kuņģis sāks darboties. "Varbūt pavem." Nu varbūt arī jāpavemj, SLIKTĀK jau nepaliks. Ap dūšu nav slikti, pirksti rīkles dzīlēs arī baigi nepalīdz. Uzplaiksnī spilgtākās vemšanas atmiņu ainas no mīļajām Melnās Piektdienas tualetēm. Sadzēries, mazs rūķis Patrīcis vemj 5+ iztriektos aliņus, kamēr kaut kādas tantes atnes ožamo spirtu, jo viens tūlīt izslēgsies. Vai kaut kā tā. O, sveiki ķirsīši un mellenītes! O, aukstā zupiņa, sen neredzēta! Wtf, es jūs vispār nesakošļāju? Jānomazgā un var ēst pa jaunam, haha.
Zombija gaitā aizvelkos līdz gultai un tur arī palieku turpmākās pāris stundas. M saku, lai dodas uz festivālu, nenomiršu taču. Bet viņš tā nevarot. Un labi vien ir, ka nevarēja!
Gulēja viesistabā uz dīvāna, kamēr es visās iedomājamās un neiedomājamās pozās kūņojos pa gultu, cenšoties atrast pozu, kurā nesāp. Protams, ka nevajag saukt ātros, MAN TAČU PĀRIES. Galu galā ap 3-4 naktī pamodos/atmodos/izceļoju no sava miega nestāvokļa ārā ar asarām un skaļiem vaidiem. Ja es būtu varējusi, es staigātu pa sienām un grieztos deviņos līkumos, kamēr jūs man varētu eksorcistu saukt.
"Sveiki, nu mums vajadzētu ātros uz Vītolu ielu."
Tā, bļe, kas ir jāņem uz slimnīcu. Ko man vajag, ko cilvēki ņem uz slimnīcu? Cik es tur ilgi būšu? Bet uz mājām taču jābrauc. Paņem lādētāju ofic. Ko es vilkšu? Nu nezinu, vienalga, šitā nevar? Bāc, jāpačurā, kad tad es vēl pačurāšu. Nekad gan jau, haha.
"Vai jums sāp, ja dara tā? Un šādi? Un šādi te? Temperatūra pacēlusies, spiediens paaugstināts. Varēsiet noiet līdz mašīnai?"
Brauc man līdzi, rūķi, es negribu viena, bailīgi.
Ūū, cik interesanta mašīna, nekad neesmu bijusi ātrās palīdzības mašīnā.
Ieveda kā princesi slimnīcā, kaut kādi kadri jau iztrūkst. M bija jāpaliek citur, jāgaida. Man sapihņī katetrus, and let's get the sistēmu party started! Daudz neko neatceros. Jāparaksta kaut kādi papīri, pat vienu vārdu nevaru izburtot. Nu jā, whatever, sweet release of painkillers :D nezinu, ko man tur deva, kaut kādu opiju vai LSD, bet gāja vaļā uz urrā. Griesti gāzās virsū, visas skaņas bija tuvumā-tālumā. Sāpes it kā nejutu, varbūt gulēju. Atceros tikai dažādu ārstu/māsiņu sejas. Viss sajucis. Pirms 8:00 rītā jau mani veda uz operāciju zāli. Grīdas vēl mitras, viss tikko mazgāts. Vēss, svaigs gaiss. Saule spīd, personāls tālumā smejās un jokojās. Sveikas, operāciju zāles lielās, spožās lampas! Ā, skābekļa maska. Nu tad jau līdz vēlākam.