Pakāpiens pirms pašnāvības. Bieži vien iemesls tai. DEPRESIJA. Ko TU zini par depresiju?Kas tavā izpratnē ir depresija?
Rakstu galvenokārt, lai informētu cilvēkus par to, kas ir depresija un vēršos pret tiem, kas lieto šo vārdu nevietā.
Depresija NAV slikts garastāvoklis. Pat ja tāds ir nedēļu no vietas. Pat tad, kad tu sēdi spilvenu kaudzē jau kuro vakaru un raudi pilnīgā bezjēgā vai plēs spoguļus un spēlējies ar šķembām. Nevajag jaukt sevis žēlošanu vai vnk pārejošas izmisuma lēkmes, kas gadās katram cilvēkam, īpaši rudenī. Tieši šādas-nepareizas-izpratnes, par to, kas ir depresija, rezultātā arī sarodas papilnam tādu pārgudru pamācītāju un moralizētāju, kas 2 teikumos pamanās nolikt ar zemi katru, kas slimo ar depresiju, un vēl divos ieteikt 100% drošo un loģisko metodi, kā tikt galā ar savu kaiti. Un pēc tam vēl jūtas „labu darbu padarījuši”. Depresija ir slimība.
Esmu pārdzīvojusi depresiju. Tieši tā-PĀRDZĪVOJUSI. Un izdzīvojusi. Esmu mocījusies 8 garus mēnešus. Tā man sākās pag. gada oktobrī pēc vairākiem ļoti satricinošiem pavērsieniem manā dzīvē. Pirms tam es biju 100% droša, ka esmu meitene ar dzelzs nerviem. Viss manā dzīvē nupat bija sācis iet uz augšu, biju ļoti laimīga un pat pārāk pašpārliecināta, un pēkšņi-*******-un ritenis sāka griezties uz otru pusi. Uz leju gāja ļoti strauji, sākās ar nevainīgu nepatiku pret savu spoguļattēlu, bet jau nedēļas laikā biju nonākusi reaktīvās depresijas fāzē, biju ļoti nervoza, pati sev riebos (nē, nepārprotiet, man depresija nesākās izskata dēļ, tas tikai bija vēlviens depresijas „bonuss”), raudāju par niekiem, nespēju koncentrēties, resp., ne lasīt, ne rakstīt, ne skatīties televizoru.Ārā no mājas arī nespēju iziet, jo nespēju paciest citus cilvēkus. Un tā vēl bija tikai sākuma stadija. Nekas man netika aiztaupīts. Itin ātri nonācu slimnīcā, kur uz nenormāli stipras zāļu bāzes veģetēju (jā, tas ir īstais apzīmējums tādam, kas sazāļots tik „sirsnīgi”, ka dienām ilgi blenž sienā. Vismaz tā man vēlāk teica draudzene, kas bija mani apciemojusi, jo pirmās divas nedēļas vnk neatceros) vairākas nedēļas. Kad man sāka atgriezties apziņa (līdz tam dzīvoju krāsainā filmā, kur atkal un atkal izdzīvoju savas dzīves skaistākos brīžus, kuru bija ne mazums) un komunikācijas spējas, palūdzu atvest savu pleijeri un atkal iegāju visa sevī, šoreiz mūzikas pavadībā.
Tikmēr depresija progresēja. Vairs nespēju ne seju nomazgāt, ne matus sapīt, kosmētika (man, agrākajai skaistulītei!!) vispār neinteresēja, maksimums, varēju 5 min nokoncentrēt uzmanību uz to, ko man stāsta, par TV, grāmatām aizmirstot. Gods, kam gods, spēju sakopot spēkus aizvilkties līdz tualetei.
Mani paņēma uz mājām. Spēju tikai gulēt gultā. Nevarēju pati saģērbties. Nespēju pat ar drausmīgu sevis pārvarēšanu spēju saņemties tikt līdz dušai, lai gan agrāk silts ūdens mani mazliet nomierināja. Bet vēl jau nebija tik traki! Jo-es vēl varēju raudāt.....to nu arī darīju-katru rītu, tā ap 5 pamostoties no sava kārtējā murga, histēriski, balsī, cenšoties gan lēkmi klusināt spilvenā, lai nepamodinātu (!!!) citus.....parasti ap 9-10 jau biju galīgi pārmocījusies, nespējot valdīt histēriju, devos pie vecmāmiņas, kas, nezinādama, kā lai palīdz, masēja man muguru. Pieskārieni mazliet nomierināja. Mani nabaga mīļie cilvēki.....
Atgriezos slimnīcā. Tad bija vistrakākais periods. Pieņēmos svarā par 20 kg. Vairs nespēju paraudāt. Faktiski ne uz ko nereaģēju, visu dienu gulēju gultā, krampjaini sažņaugusi pleijerīti un dzīvodama savā filmā. Biju paņēmusi līdzi žileti, to man atņēma, kad draudzene, kurai aizsūtīju sms, ka mīlu viņu, piezvanīja manai mātei, kura piezvanīja uz nodaļu. Neko darīt...jāmokās tālāk!!!

Šausmīgi Ziemassvētki. Drausmīgs Jaunais gads.Kaut kā nomurgoju visu februāri un martu. Dzīvoju laukos pie vecvecākiem. Bet es jutos tik NESPĒJĪGA, tik tizla (nespēju pat traukus nomazgāt, grīdu izslaucīt), visi man apkārt to vien daudzināja kā parasto depresīvo himnu : „Saņemies, saņemies!!!” , kad man gribējās viņiem acis izskrāpēt aiz bezspēcīgā niknuma, jo es NEVARĒJU saņemties. Un ja tu tagad rausti plecus, sak, ko tu muldi, Tu vienkārši to NEESI SPĒJĪGS SAPRAST, ka cilvēks depresijā nespēj „saņemties”. Atceros vienu sievieti no savas nodaļas, kas nebrauca pie bērniem uz Ziemassvētkiem, jo baidījās, ka nespēs pat zupu uzvārīt. Ko nozīmē nespēja saņemties, zin TIKAI tas, kurš pats tam ir gājis cauri un varbūt vēl attāli nojauš māte un labākais draugs.
Sapratu, ka kaut kas jāmaina. Aizbraucu pie krustmātes, mēģināju pastrādāt birojā. Kļūda. Ai, kāda kļūda. Birojā sapratu vien to, ka tik tiešām neko vairs nespēju. Nu un pašcieņa jau man arī sen bija lupatās. Satikos ar savu vidusskolas labāko draudzeni. Nevajadzēja. Neko citu, izņemot „nesaprotu, kā tu vari tā runāt” & „saņemies taču!!!” neizdzirdēju. Pagāja pāris dienas. Arvien pieaugošā izmisumā sapratu, ka viss, es atsakos šitā mocīties!!!. Vakarā iedzēru 90 tabletes ļoti spēcīgu miega zāļu, uzliku pleijera austiņas un aizgāju gulēt. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem ar laimīgu smaidu uz lūpām. Protams, ne pa kādiem sirdsapziņas ēstiem par vecākiem nebija ne runas.

Nogulēju 12 h. Un vienalga nesanāca. Atkačāja. Un atkal slimnīcā. Un, pirms metaties manu rīcību nosodīt, lieciet aiz auss, ka nevar ņemt par pilnu neviena mesto akmeni, kurš „pats bez grēka” . Jo tikai tas, kurš ir bijis (vai kura tuvie cilvēki ir bijuši) tādā ellē, kādai esmu izgājusi cauri es, var mani nosodīt vai saprast. Bet sasodīti grūti ir izskaidrot, kur nu vēl saprast, cik izmisīga var būt vēlme „beidzot nomirt”. Ka tu esi tādā strupceļā, ka neredzi cita risinājuma savām ciešanām un kad nāve nešķiet kaut kas svešs un biedējošs, bet tu ILGOJIES pēc tās, kā bērnībā ilgojies, lai tavā pagalmā uzceļ saldējuma būdiņu...
Tomēr pagāja pāris mēnešu, tika izmēģinātas daudzas zāļu kombinācijas un pēkšņi atrada īsto. Cik ātri sākusies, tik ātri pazuda mana depresija. Es atkal sāku sev patikt spogulī. Es noslēdzu rēķinus ar savu „bezmaksas ķinīti”un nobāzu visus 100x drillētos diskus vecās kurpju kastēs. Es sāku smieties. Sāku iziet sabiedrībā. Sāku lasīt kopā savas pašapziņas lauskas.
Draugi!!!!ES aizmirsu pieminēt draugus!!!Bez Jums, mani mīļie, es nebūtu tikusi atpakaļ!Paldies, ka mani apciemojāt, paldies, ka bijāt ar mani!!!!Man patiesi ir ļoti noveicies ar draugiem!!!Tādiem, kas grūtos brīžos nepazūd. Vēl vairāk-es atguvu draugu, ko jau, likās, biju pazaudējusi. Negribēju viņai neko stāstīt, jo neticēju, ka...viņai pašai, šķiet, viss gāja tik uz augšu. Domāju, ka aizbiedēšu ar savām problēmām. Bet neaizbiedēju vis. Jo īstos draugus jau nevar tā aizbiedēt. Paldies, ka tu man esi! ;*

Kas notiek tagad? Mācos, izklaidējos, priecājos....kā visi. Cenšos piepildīt katru dienu un katru sapni un sanāk man lieliski. Tagad es esmu starp jums! Atrodiet mani!! Nemūžam neatradīsiet......... ;)
Ceru, ka saprotat, ka tas, kas ir jums, ir jauniibas siikaas, muljkjiigaas likstas...

es ar to dzīvoju jau 3 gadus. kādu laiku bija pazudusi, bet nu atkal ir atpakaļ. tā kā man to vari nestāstīt.. tikai es nelietoju zālēs, bet cenšos saņemties. brīžiem izdodas, brīžiem nē. un pati esmu sēdējusi stundām ilgi un skatījusies uz mazo punktiņu sienā! bet bez zālēm, jo mans organisms jau tā nav vesels. varbūt man nav tik smagā formā kā tev, jo par pašnāvību nedomāju, jo saprotu, ka tas ir stulbi. tomēr nespried pēc sevis par visiem! katram tā izpaužas savādāk! tā kā- just shut up and keep livin!

Tu veel tieshaam esi maza un neko nesaproti...eh... teenagers...tik zin kaa visiem reklameet cik man slikti, cik labi es protu anglju valodu u.c. dziivee nederiigas lietas..
zheel..saglabaa sho, un paarlasi peec paaris gadiem :) Lai zini - man bija taapat kaa tev. Depresija ir slimiiba, ar visiem no taa izrietoshajiem simptomiem. TEV TAAS NAV! Tev ir vienkaarsi tautas valodaa runaajot besis, smagaakaa pakaapee.
Depresija 3 gadu garumaa?..nee..tad tu jau sen atrastos slimniicaa.
Trust me, little girl...

riebjas atkārtoties, bet jāsaka būs vēlreiz... visi nav vienādi, visiem nekas nenotiek vienādi! teenagers? ok, bet vairbūt vairāk piedzīvojis kā dažs labs visa mūža garumā!
ok, man ir besis.. bet pirms 2 nedēļām runāju ar cilvēku - psihologu. diagnoze - depresija. ne visi visu izrāda, daži patur sevī un visu to pārdzīvo iekšēji. dažiem patīk pašiem tikt galā. + vajag mācēt izvairīties no slimnīcām, vajag mācēt dzīvot dubultu, pat trīskāršu, ja vajag, dz;ivi. vajag mācēt uzlikt masku, ja riebj, ka uzmundrina un saka, ka jāsaņemas. vajag slēpties! un to es māku! pat tad, kad ēlos, lai palīdz, vairs nespēju pateikt acīs - PALĪDZI! izņemot tagad.. bet tāpat es paŗdzīvošu visu kā vienmēr iekšēji! un atkārtošos vēlreiz - mēs visi esam dažādi ar dažādām domām un sajūtām, dzīves uztverēm un izpausmēm..

Nez ar kaadu aarstu tad tu runaaji...depresija. Smiekli naak..buutu bijusi man taada depresija es buutu laimiiga!
Neatkaartojies, bet iemaacies pienjemt arii citu taisniibu, nevis tikai saveejo. Aciimredzot tas "aarsts" nav bijis paaraak korekts..pashnaaviiba ir dabiski iedzimts instinkts cilveekam, ja vinjsh to grib - izdariis, jo savaadaak vinja smadzenes atteiksies darboties..vinjsh buus miris, neskatoties uz to, ka anatomiski turpinaas darboties nevainojami...
Man ir pieredze, ar jums (lasi - tiinjiem) ir neiespeejami izveidot dialogu. Ir tikai monologs un neargumenteeti spriedumi...

atvainojos, bet varbūt arī tev vajadzētu iemācīties pieņemt citu teikto? es nenoliedzu to, ka tev bija depresija, ka tā bija smagā formā.. es to nenoliedzu! vienkārši saku, ka ne visiem tā izpaužas vienādi!

kaut gan.. pieriebas jau. nav mana darīšana, kā bija tev. man ir savādāk un priecājos, ka tā - negribu kā citiem..

as you wish - aizvēršos, jo TU jau esi tā gudrā un pieredzes bagātā vecmāmiņa (tev tak pieredze ar "tīņiem")

(anonims) - tu ir ... depresijai ir vairaki veidi un taa izpauzhas gan aatri, gan leeni un mokoshi! viss process lielaakoties ir atkariigs no smadzeneeem, jo taa ir dalja, kur viss notiek, smadzenes kontrolee nervus, kas raustaas tad, kad ir ... (vissliktaak), taas chakaree domas, visu! ja depresija nevar buut 3 gadu garumaa, tad nolaapiits kaa es vareetu buut taadaa staavoklii kaa tagad! man saapeeja kaut kas? nomaaca? arii, bet leilos vilcienos neee, es vienkaarshi jutos tizli, jaaa TIZLI, un, nekopeeee no neta raxtus, tas raxts, kur staasti par savu depresiju jau ir izlasiits kaut kur internetaa pirms pus gada! ciiniities ir iespejams, bet tas noris daudz leenaak kaaa sarijoties zaales! un zaaleem, ja taas nav lielaas devaas, kas paliidz sachakareet organismu, nav jeegas, mazas devas tikai nedaudz stimuleee kaut ko, es dzeeru, nezinu kaapeec, nepliidzeeja, es teicu visiem un arii aarstam, ka juutos labaak! es tiku valjaa tikai no taa, ka man peec 2 h, peec tam, kad pamodos, nebija vairs speeka! bet ne no taa, ka jaaraud, kaut esmu VIIRIESHU dzimuma paarstaavis, kam it kaa vienmeer jaabuut izuriigiem, kam jaazin dziives meerkji, kam jaazin kaa visu nokaartot, neeeeeeeeeee ... ja gribi zinaat, mana depresija ir savaadaaka nekaa tava, taa neizpauzhas histeeriskaas leekmees, taa izpauzhas iekshaa, kad nolaapiits kaa gribas kliegt, aardiities, bet man bail, ka mani noturees par kjertu, jaa, BAIL, taapeec es turos, es striidos ar mammu un peec 2 teikumiem man tas apniik, es atbildu vairs tikai ar "jaa, labi" esmu staaveejis uz kaut kaadiem paaugstinaajumiem, bet nee, nesaaks ne tev ne citiem dzirdeet, ka kas taads ... noticis! depresija nav tikai pilniigs bezspeeks, kaut kas veel ljaunaaks, tas jau ir dziivesveidam piesaistiits, tas ir tad, kad tu saraujies bez meerkja, ejot pa ielu, kad nevari naktiis aizmigt, jo nevari nomierinaaties, kad raudi, jo netiec ar neko galaa, kad nespeej izlasiit pat vienu lpp, lai tas tevi negarlaikotu, kad staavi draugu baraa un klusee, jo gribas nokrist gar zemi, paguleet, kad skiet, ka visi speeki pazudushi, kad nobljujies maajaa un kaiminji nereagjee, jo tu jau to dari katru dienu, kad negribas eest, kjermenis to neprasa, kad neviens nesaprot kaapeec tu riikojies taa, jo tas tachu bija mulkjiigi, kad katrs neliels apvainojums skiet kaa murgs, kad negribaas, negribaas, negribaas un taa gaisminja tunelja galaa uz labaaku dziivi peld prom! depresija izpauzhas atkariigi no cilveeka! taa pat kaa bezspeeks, jo daudzi njerkst, ka tiem nav speeka, bet daudzi to atzist tikai tad, kad ir pagjiibushi kaadaa kaapnju telpaa, uz ielas, dajebku! man taa bija! un jau vairaakas reizes! un depresija paliidz izpausties citam slimiibaam, kuras tu pamani tad, kad naktii guli un jau kuro reizi nedeeljas laikaa tev jaaskrien uz toleti, jo vairs taa nevar iztureet! kad tu veero pasauli, tad tev migla ir priekshaa aciim, jo organismam ir paarslodze, bet kam tas interesee, nevienam! tas arii kaitina! kad saki to kaadam, tad uzmundrina, kaut ko pad... (atvainojos, bet taa arii ir, pasaka taa, ka slikti paliek), pretiigi! kad gribi aizbeegt no dziives, t.i. atpuusties, pasmest skolu, kaut ko padarboties pasha priekam, tad visi moralizee, ka jaamaacaas, ka dziivee kaut kas jaasasniedz, kad tas ir taadaa liimenii, ka tevi aitina pat pats, bet tu nevienam to neizraadi! ir cilveeki, kas speej pats priecaaties draugu viduu, kaut pashi gribeetu uz vietas pielikt dziivei galu, ir taadi, kas censhas tikai dziivot, censhas tiekties pie kaada, lai tas paliidz, bet ne jau aarsts ... taas zaales chakaree niere, aknas, sazinveelko, un tas paiisina muzhu, ir jaaturaas, jaa, bet nesanaak, bet ko dariit, ja apkaarteejiem iet labi, priecaajies, ka tiki valjaa, man par tevi prieka nav..... un beidz dziit demagogjiju, jo arii mana pieredze un dzirdeetais ir daljeeji nepareizs, arii es esmu kljuudiijies uzskatos un seciaajumos, bet neesi tiesha, depresijas definiiciju tev tochna neizdomaat ... grrrr