Pakāpiens pirms pašnāvības. Bieži vien iemesls tai. DEPRESIJA. Ko TU zini par depresiju?Kas tavā izpratnē ir depresija?
Rakstu galvenokārt, lai informētu cilvēkus par to, kas ir depresija un vēršos pret tiem, kas lieto šo vārdu nevietā.
Depresija NAV slikts garastāvoklis. Pat ja tāds ir nedēļu no vietas. Pat tad, kad tu sēdi spilvenu kaudzē jau kuro vakaru un raudi pilnīgā bezjēgā vai plēs spoguļus un spēlējies ar šķembām. Nevajag jaukt sevis žēlošanu vai vnk pārejošas izmisuma lēkmes, kas gadās katram cilvēkam, īpaši rudenī. Tieši šādas-nepareizas-izpratnes, par to, kas ir depresija, rezultātā arī sarodas papilnam tādu pārgudru pamācītāju un moralizētāju, kas 2 teikumos pamanās nolikt ar zemi katru, kas slimo ar depresiju, un vēl divos ieteikt 100% drošo un loģisko metodi, kā tikt galā ar savu kaiti. Un pēc tam vēl jūtas „labu darbu padarījuši”. Depresija ir slimība.
Esmu pārdzīvojusi depresiju. Tieši tā-PĀRDZĪVOJUSI. Un izdzīvojusi. Esmu mocījusies 8 garus mēnešus. Tā man sākās pag. gada oktobrī pēc vairākiem ļoti satricinošiem pavērsieniem manā dzīvē. Pirms tam es biju 100% droša, ka esmu meitene ar dzelzs nerviem. Viss manā dzīvē nupat bija sācis iet uz augšu, biju ļoti laimīga un pat pārāk pašpārliecināta, un pēkšņi-*******-un ritenis sāka griezties uz otru pusi. Uz leju gāja ļoti strauji, sākās ar nevainīgu nepatiku pret savu spoguļattēlu, bet jau nedēļas laikā biju nonākusi reaktīvās depresijas fāzē, biju ļoti nervoza, pati sev riebos (nē, nepārprotiet, man depresija nesākās izskata dēļ, tas tikai bija vēlviens depresijas „bonuss”), raudāju par niekiem, nespēju koncentrēties, resp., ne lasīt, ne rakstīt, ne skatīties televizoru.Ārā no mājas arī nespēju iziet, jo nespēju paciest citus cilvēkus. Un tā vēl bija tikai sākuma stadija. Nekas man netika aiztaupīts. Itin ātri nonācu slimnīcā, kur uz nenormāli stipras zāļu bāzes veģetēju (jā, tas ir īstais apzīmējums tādam, kas sazāļots tik „sirsnīgi”, ka dienām ilgi blenž sienā. Vismaz tā man vēlāk teica draudzene, kas bija mani apciemojusi, jo pirmās divas nedēļas vnk neatceros) vairākas nedēļas. Kad man sāka atgriezties apziņa (līdz tam dzīvoju krāsainā filmā, kur atkal un atkal izdzīvoju savas dzīves skaistākos brīžus, kuru bija ne mazums) un komunikācijas spējas, palūdzu atvest savu pleijeri un atkal iegāju visa sevī, šoreiz mūzikas pavadībā.
Tikmēr depresija progresēja. Vairs nespēju ne seju nomazgāt, ne matus sapīt, kosmētika (man, agrākajai skaistulītei!!) vispār neinteresēja, maksimums, varēju 5 min nokoncentrēt uzmanību uz to, ko man stāsta, par TV, grāmatām aizmirstot. Gods, kam gods, spēju sakopot spēkus aizvilkties līdz tualetei.
Mani paņēma uz mājām. Spēju tikai gulēt gultā. Nevarēju pati saģērbties. Nespēju pat ar drausmīgu sevis pārvarēšanu spēju saņemties tikt līdz dušai, lai gan agrāk silts ūdens mani mazliet nomierināja. Bet vēl jau nebija tik traki! Jo-es vēl varēju raudāt.....to nu arī darīju-katru rītu, tā ap 5 pamostoties no sava kārtējā murga, histēriski, balsī, cenšoties gan lēkmi klusināt spilvenā, lai nepamodinātu (!!!) citus.....parasti ap 9-10 jau biju galīgi pārmocījusies, nespējot valdīt histēriju, devos pie vecmāmiņas, kas, nezinādama, kā lai palīdz, masēja man muguru. Pieskārieni mazliet nomierināja. Mani nabaga mīļie cilvēki.....
Atgriezos slimnīcā. Tad bija vistrakākais periods. Pieņēmos svarā par 20 kg. Vairs nespēju paraudāt. Faktiski ne uz ko nereaģēju, visu dienu gulēju gultā, krampjaini sažņaugusi pleijerīti un dzīvodama savā filmā. Biju paņēmusi līdzi žileti, to man atņēma, kad draudzene, kurai aizsūtīju sms, ka mīlu viņu, piezvanīja manai mātei, kura piezvanīja uz nodaļu. Neko darīt...jāmokās tālāk!!!