Šausmīgi Ziemassvētki. Drausmīgs Jaunais gads.Kaut kā nomurgoju visu februāri un martu. Dzīvoju laukos pie vecvecākiem. Bet es jutos tik NESPĒJĪGA, tik tizla (nespēju pat traukus nomazgāt, grīdu izslaucīt), visi man apkārt to vien daudzināja kā parasto depresīvo himnu : „Saņemies, saņemies!!!” , kad man gribējās viņiem acis izskrāpēt aiz bezspēcīgā niknuma, jo es NEVARĒJU saņemties. Un ja tu tagad rausti plecus, sak, ko tu muldi, Tu vienkārši to NEESI SPĒJĪGS SAPRAST, ka cilvēks depresijā nespēj „saņemties”. Atceros vienu sievieti no savas nodaļas, kas nebrauca pie bērniem uz Ziemassvētkiem, jo baidījās, ka nespēs pat zupu uzvārīt. Ko nozīmē nespēja saņemties, zin TIKAI tas, kurš pats tam ir gājis cauri un varbūt vēl attāli nojauš māte un labākais draugs.
Sapratu, ka kaut kas jāmaina. Aizbraucu pie krustmātes, mēģināju pastrādāt birojā. Kļūda. Ai, kāda kļūda. Birojā sapratu vien to, ka tik tiešām neko vairs nespēju. Nu un pašcieņa jau man arī sen bija lupatās. Satikos ar savu vidusskolas labāko draudzeni. Nevajadzēja. Neko citu, izņemot „nesaprotu, kā tu vari tā runāt” & „saņemies taču!!!” neizdzirdēju. Pagāja pāris dienas. Arvien pieaugošā izmisumā sapratu, ka viss, es atsakos šitā mocīties!!!. Vakarā iedzēru 90 tabletes ļoti spēcīgu miega zāļu, uzliku pleijera austiņas un aizgāju gulēt. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem ar laimīgu smaidu uz lūpām. Protams, ne pa kādiem sirdsapziņas ēstiem par vecākiem nebija ne runas.

Nogulēju 12 h. Un vienalga nesanāca. Atkačāja. Un atkal slimnīcā. Un, pirms metaties manu rīcību nosodīt, lieciet aiz auss, ka nevar ņemt par pilnu neviena mesto akmeni, kurš „pats bez grēka” . Jo tikai tas, kurš ir bijis (vai kura tuvie cilvēki ir bijuši) tādā ellē, kādai esmu izgājusi cauri es, var mani nosodīt vai saprast. Bet sasodīti grūti ir izskaidrot, kur nu vēl saprast, cik izmisīga var būt vēlme „beidzot nomirt”. Ka tu esi tādā strupceļā, ka neredzi cita risinājuma savām ciešanām un kad nāve nešķiet kaut kas svešs un biedējošs, bet tu ILGOJIES pēc tās, kā bērnībā ilgojies, lai tavā pagalmā uzceļ saldējuma būdiņu...
Tomēr pagāja pāris mēnešu, tika izmēģinātas daudzas zāļu kombinācijas un pēkšņi atrada īsto. Cik ātri sākusies, tik ātri pazuda mana depresija. Es atkal sāku sev patikt spogulī. Es noslēdzu rēķinus ar savu „bezmaksas ķinīti”un nobāzu visus 100x drillētos diskus vecās kurpju kastēs. Es sāku smieties. Sāku iziet sabiedrībā. Sāku lasīt kopā savas pašapziņas lauskas.
Draugi!!!!ES aizmirsu pieminēt draugus!!!Bez Jums, mani mīļie, es nebūtu tikusi atpakaļ!Paldies, ka mani apciemojāt, paldies, ka bijāt ar mani!!!!Man patiesi ir ļoti noveicies ar draugiem!!!Tādiem, kas grūtos brīžos nepazūd. Vēl vairāk-es atguvu draugu, ko jau, likās, biju pazaudējusi. Negribēju viņai neko stāstīt, jo neticēju, ka...viņai pašai, šķiet, viss gāja tik uz augšu. Domāju, ka aizbiedēšu ar savām problēmām. Bet neaizbiedēju vis. Jo īstos draugus jau nevar tā aizbiedēt. Paldies, ka tu man esi! ;*

Kas notiek tagad? Mācos, izklaidējos, priecājos....kā visi. Cenšos piepildīt katru dienu un katru sapni un sanāk man lieliski. Tagad es esmu starp jums! Atrodiet mani!! Nemūžam neatradīsiet......... ;)
Ceru, ka saprotat, ka tas, kas ir jums, ir jauniibas siikaas, muljkjiigaas likstas...