tā īsti nekad nav šķitis, ka rakstniekam būtu jāatspoguļo tikai patiesība. iztēle, tomēr, ir spēcīgs rīks un paldies par to, ka Žils Verns spēja iztēloties Dienvidamerikas pampas. bet viss taču tiek laists caur apziņu un tu nevari izlikt uz papīra to, par ko neesi pat iedomājies, loģiski, pat absurdi ir to pieminēt; ikviena sajūta ir kur redzēta, lasīta, nozagta, atrasta, piedzīvota.. neticu, ka par vientulību var uzrakstīt to nepiedzīvojis cilvēks, tāpat kā par nobriedušu cilvēku kaisli septiņgadīgs bērns. tavos stāstos tevis ir daudz, tie pasaka daudz vairāk par tevi pašu kā pieci teikumi curriculum vitae aprakstā; viņš var mīlēt divas, gulēt ar vienu, saukt par mauku trešo, izmisumā meklēt ceturto, apprecēt nevainīgu meiteni no graustu rajona, tie var būt desmit dažādi stāsti, kaut simts, bet viss iepīts pēcgaršā, pēc punkta aiz ikviena pēdējā teikuma.

tas ir bļaģ, bļaģ, bļaģ kāds pizģec, ja ar cilvēkiem pēkšņi sāk runāt tā, kā runā viņi paši. no pelniem dzimst pūķis, spļauj uguni un siekalas, un ir vainojams pie visu neizdevušamajamamieisiemaushsfohslkfkc dzīvēm.

par patiesību apvainojas tikai stulbi cilvēki, un ir pilna pasaule stulbu cilvēku. pašironija ir mirusi. dialogs ir miris. visi ir tik svarīgi un perfekti ideāli savās mazajās pasaulītēs, ka nelabi metas. hujs tas viss ir, piedodiet. neviens vairs neprot būt patiess, ne pret sevi, ne citiem.

diez, ko gan darītu VZ partija, ja tauta negaidīti nobalsotu pret. neticas, ka aktīvi turpmākos trīs gadus darbotos ar skatu nākotnē, gan jau, ka atkal vienkārši piegrieztos.

re, viena dziesma no White Lies jaunās (vai arī nu jau ne tik jaunās) plates patika pat man

White Lies - Come Down

nepavisam neesmu savā ādā pēdējās pāris dienas. domāju par brāli, aizgāju uz krogu, tur iebelza pa smadzenēm vēl vairāk (godīgi, asaras trīsdesmit plus gadīga vīrieša acīs aizķer, esmu jūtīga), un visam pa vidu westoni, streļītas cigaretes (divas, camel), akustisks koncerts un kārtējo reizi secinājums, ka viss slēpjas attieksmē (iedomājies, ka es esmu ārsts, tu gribi izārstēties no alkoholisma, es tevi aizvedu uz pokaiņu mežu, atrodam lielu akmeni, sagrābju tevi aiz atlikušajiem matiem..)

kvalitatiivi piedzeros

vakar bija citādi. savādi. labi. tajā brīdī, namiņā meža ielokā, kurā nav elektrības, antenu, vadu, mūsdienu, mašīnu un lielveikalu, sēžot ārā uz lievenīša un kaujoties ar odiem.. viņš teica "savādas mums tās attiecības. tev vīrieši un greizsirdība manī, kaut arī.."

jā. kaut arī.
precējies ir viņš.

ieskrēja veikalā. atnesa saldējumu. sēžot tālāk teica, ka grib tuvāk. manas kājas viņa klēpī, viņa plaukstas ap manām potītēm. smaržīga nakts. galds, uz kura sēžot pīpēt, balstoties pret sienu. tur tālāk bija tikai tumsa. tuvāk bija lukturis, ar sveces gaismu. skūpsts, zosāda, elektrība. lietus uz šīfera jumta. siltums. kājas ap gurniem. mugura izliecas. zods pret debesīm. viņš čukst, es tevi gribu, es tevi gribu te, tagad, visu tevi, neprātīgi..


http://www.youtube.com/watch?v=jNaZW7VDdHA