nepavisam neesmu savā ādā pēdējās pāris dienas. domāju par brāli, aizgāju uz krogu, tur iebelza pa smadzenēm vēl vairāk (godīgi, asaras trīsdesmit plus gadīga vīrieša acīs aizķer, esmu jūtīga), un visam pa vidu westoni, streļītas cigaretes (divas, camel), akustisks koncerts un kārtējo reizi secinājums, ka viss slēpjas attieksmē (iedomājies, ka es esmu ārsts, tu gribi izārstēties no alkoholisma, es tevi aizvedu uz pokaiņu mežu, atrodam lielu akmeni, sagrābju tevi aiz atlikušajiem matiem..)