man BESII dienvidu tilts!!

atbildēt tam, aizrakstīt tam, piezvanīt tam, nosūtīt to, bļin, es nevaru, nevaru, nevaru, es nesaprotu - kā jūs to komunikāciju ikdienas? man pietiek ar šo nedēļu un jau gribas, lai liek mierā, ļauj paelpot un savākt savus puzles gabaliņus atpakaļ kopā. esmu sadalījusies reizinātājos, gražīga, neizlēmīga un saraustīta, gribu, lai mani izvizina uz moča, gribu nozust mierā, gribu aizmigt kopā un kopā mosties.

es eju gulēt (jā, es zinu, ka jums to noteikti ļoti gribējās zināt).

tas pat gandrīz vairs nav smieklīgi (ja neskaita to, ka ir) - es to izdarīju atkal.. tikai šoreiz bez biksiņām, tikko, un tūliņ arī jāiet prom. nezinu, jāsmīn un jāmiedz ar aci? :)

nakts vidū traucoties pa tumšu jūrmalas šoseju, pasažieru sēdeklī izgūlusies pētīju zvaigznes visapkārt. virs galvas. pa labi, pa kreisi, aiz kokiem, virs tiltiem, virs miglas, virs jūras un pilsētas gaismām. un tad stāvot uz piemājas grantētā celiņa, kurpēm rokās un akmeņiem mazliet duroties pēdās. tuvojas rudens. ziema. to var redzēt pēc lēnītēm iznirstošiem vēršu dzinēja ragiem, persejs ceļas arvien augstāk, drīz naktīs manos logos atkal raudzīsies orions.. un viss sāksies no jauna. no jauna atkal.


silta plauksta nozuda no mana pleca. steidzīgi izrausos no mašīnas, atkal muļķīgi jokojot. atkal steidzīgi. pasmaidīju un klusi aizvēru durvis.
viņš sagaidīja, kamēr nokļūstu atkal gaismā, otrpus sliedēm..

esi sveicināts, bezmieg

ievilka, pieķērās, vaļā nelaiž, nelaiž necik
dum dum girls - coming down