milziigs nogurums un sajuuta, ka es neko nemaaku, neko nezinu un neko nevaru. negribu buut taa grazhiigaa meitene sarauktu pieri un muuzhdien beediigaam aciim. bet man tagad citaadi nesanaak. shodien. iekshpusee.

hokejs krogaa, mikrinjsh maajup, kaarteejaa pusmiega nakts un es zinu, ka riit buus kaarteejais riits, kuraa neizliist no gultas. un tuulinj jau arii septembris buus cauri.. vajag taadu stingru atspeeriena punktu. fundamentaalu. nu taadu, nu.. ka elpot ir viegli arii, ja visas pasaules beedas apsietas ap kaklu nopakalj velkas. un man shkjiet, ka taadi punkti pasaulee vien ir dazhi. vien dazhos.

zemee iebetoneetus pamatus, ar zemi saaugushus un par zemi kljuvushus. ir uzdevums - riit mosties ar smaidu. pavisam iistu.

bon iver - the wolves (glastonbury 28-06-2009) ir viens no skaistaakajiem koncertierakstiem, ko esmu dzirdeejusi.

p.s. tas jaunais elbums man nemaz tik ljoti nepatika..

ja nenolaista rocene aizdedzinātu lietas, es laiku pa laikam vizinātos degošā mašīnā.

esmu gluži pillā un gluži laimīga. piedodiet!:)

kaut kas ir arii peedejaa trasportaa maajup.

tu skaties uz to pulksteni, kursh rit otraadaak, un shkjiet, ka neiistaas minuutes ir iistaas. pavisam neiistaas. pavisam iistas. un tu zini, ka riit modiisies mazliet peec seshiem, guleesi karstaa dushaa, miegosies celjaa, straadaasi, smiesies, teelosi.. bet tagad, shajaa briidii, iistaas minuutes ir taas greizaas. pa iistam.

es zinu, es vareeju vinju shovakar atkal pavedinaat. sajaukt praatu. galiigi. bet tas buutu neiisti. taapat kaa tajaa graamataa, kas atkal sajaukusi manu ikdienu. nevaru ciest muljkjiigas iedomas.. un ak dievs, cik vinja bija stulba. tieshi stulba, ne muljkiiga, ne dumja, bet stulba. aciimredzami un pavisam nepareizi.

"Vienīgais, ko es varēju darīt, lai pārdzīvotu šķiršanos, bija pilnīgi nozust no Tavas dzīves."

es nākšu pie Tevis ziemā. es nākšu siltām rokām. un nosalušām reizē. es nākšu patiesi, neskatoties nedz atpakaļ, nedz uz priekšu, uz ikdienu visapkārt, uz sarakstiem ar neiespējamo, uz punktiem ar neatļauto. vairs ne. ne tagad. ne šajā dzīvē. es piebraukšu tumsā, lukturu gaismām tālu izgaismojot, sniega vērpetes aiz muguras atstājot.. kā toreiz. skatīšos Tev acīs, patiesību klusējot, dzīvi rādot.

ziemā. ziemā, kad aizsnigs visas pēdas. auksti baltos rītos ar elpu pakausī un vakaros ledainu roku zem krekliņa, tikko no lauka ienākot, ar klusumu naktīs, negribot iemigt, mieru sargājot, ar dienām ceļā un dzelošu rīta dūmaku otrpus stiklam. ar smaidu smaidā, par smaidu, par dzīvību un esību līdz nervu galiem īstu.


................