rindām pāri skrienot, uz brīdi vairs nesapratu, kurš gads tagad ir. kura diena. tas bija nesen vai jau sen? pirms gada. pirms diviem, pirms trim. viss šķiet kā vakar, kaut arī vakardienas bijušas jau simtiem.

man brīžiem ir sajūta, ka tu esi man vienmēr tuvumā. brīžiem. bet brīžiem man šķiet, ka esam jau izdzīvojuši vairākas dzīves. katrs. un tagad arī izrādās, ka visa mūsu izpratne par laiku bijusi gluži greiza. neitrīno mani vienmēr ir fascinējis, kaut vai tikai ar to, ka miljardiem izskrien manam ķermenim cauri ik brīdi, un es nejūtu, necik. savāds tas rudens. steidzīgs un ar dzestru elpu, ko uz pakauša pūst.

cik ilgi mēs vēl tā, mētājoties, tuvāk nākot un ejot atkal prom?
un cik vēl ilgi, līdz mēs atkal būsim pavisam sveši? pavisam, pavisam?




es gaidu sniegu. kā es gaidu sniegu.

rudens ir atnācis ar aukstumu, kas kož līdz kaulam, liekot savilkt džempera kapuci ciešāk ap kaklu un krekliņu sakārtot biksēs, un pārvilkt ceļiem pāri pledu. auksti. auksti, auksti, auksti..

p.s. editors akustiski ir kas ļoti pārsteidzošs - papillon

peedeejaa laikaa mans hobijs ir biljeshu peetiishana. no turienes uz turieni, vai turieni, vai no turienes un atpakalj tur, un no turienes varbuut ar busu?

realitaatee es dziivoju darbaa, dzenu sevi stresaa un nenormaalaa tempaa uz priekshu, uz rinkji, atkal uz priekshu, haosaa. saak likties, ka jaalaizhas oktobrii, uz paaris dienaam. atjeegties, vai mazliet sajukt praataa. nezinu. jei bogu buutu dzimusi astonjas stundas agraak, buutu vieglaak dziivot.

absoluuts nogurums, braucot maajup un guljot atveertaam aciim. pauze.

shovakar radaas lieliska fraaze - es nekad vairs nedzershu skaidraa!

un man shovakar pirmo reizi muuzhaa sita kanti meitene!

Magnēts uzmeklē dzelzi un pievelk to, tāpat kā dzelzs pievelk magnētu. Taču drīz vien magnēts ar savu spēku tā iespaido dzelzi, ka tā pamazām pakļaujas, pati ķļūstot par magnētu. Tad magnēts to atgrūž. Un meklē jaunu dzelzi.

riit vilkshu kleitu un sarkanu meeteli.