lai cik ljoti man arii kaads patiktu, tomeer tracina, ja plivinaas kaut kur rinjkjii apkaart. ne tuvu klaat, ne taalu prom, kaut kaada planeeshana zemaa, nenosakaamaa orbiitaa, turot roku uz pulsa. nemaaku es taa.

šodien, lapām zem riteņa riepām nočaukstot, beidzot sapratu, ka vasara patiešām ir prom. pavisam otrā zemes pusē, vai vismaz pusceļā turp. man šķiet, man nekad tik skaistas vasaras nav bijis. bija naktis mazā būdiņā meža ielokā, bez elektrības un ūdensvada, ar kamīnu (vēlā pavasarī), svecēm lukturos (vasaras vidū) un divu ķermeņu smaržu. es pavisam sajuku prātā viņa dēļ. pavisam un galīgi. bija vakari uz kādas palodzes virs klusā centra, rokām ap pleciem un mēness gaidīšanu, kurš izlīda virs jumtiem ap trijiem no rīta. bija jūra, peldēšanās un jautājums "you really like to swim, do you?" un mana atbilde, un vēlāka atvešana mājās ap pieciem no rīta pēc dejām kādā centra bārā. bija neveiklas tikšanās, nezinot ko teikt un nezinot, kurp doties. bija piektdienas vakari krogā, ar pastaigām lietū ap pulkstens pieciem rītā cauri vēl neiemigušai rīgai, kafija papīra tasītē un sarunas uz stacijas perona kāpnēm sēžot, vai vizināšanās jūrmalai cauri, meklējot ceļu pie jūras. piparmētru tēja pie lidostas un elektrizējoša tuvošanās, cenšoties piešķilt uguni. bija liepāja, miegs autobusā, neskaitāmi kilometri pilsētai cauri un miegs tumsā atpakaļceļā, ar galvu uz pleca, elpojot lēni un vēl lēnāk. bija rokas, kuras apķert vēderam apkārt un vēders, kuram apkārt apķerties, moto astē sēžot un līkumos gribot aiz sajūsmas ķiverē kliegt. un sarunas un zvaigznes virs galvas kadā saulkrastu vasarnīcā..

bija arī iepazīšanās ar vārdiem "šī ir mana māsa", saullēkts pāris nedēļas vēlāk un steidzīga buča atvadoties.

p.s. we own the sky

mājās

pēc divdesmit minūšu centīgas skatīšanās (sarauktu pieri, lūpu kaktiņi savilkušies smīnā) kādā dokumentā sapratu, ka sapulču laikā steidzīgi pierakstītas, bet svarīgas idejas, pēc nedēļas kļūst par neizprotamu ābeci un moderno dzeju, ja tūliņ netiek apmūrētas līdz jēdzīgai domai.

pēc gadiem diviem izdošu dzejas krājumu ar nosaukumu "močī kamēr tīrs".

miglainiem rītiem un aukstām naktīm. arlabunakti

reizeem gan taa neguleeshana ir briesmiigi kaitinosha. chetrdesmit minuushu zemsegas siltuma (pie atveerta loga un spilvenos, kas smarzho peec ziemas) un pat ne kripatinjas, ne druscinjas miega, vien nogurushas acis un brauna kustiibas aatruma cieniigas domas. nekur tas neder. kljuuda procesaa, man shkjiet.

visu gribu. visu reizē. gribu būt koderis, auditors un inženieris, strādāt cernā, būvēt mašīnas, mācīt citiem dzīvot. dzīvot pati.

bet viss ir neiespējams. nepamet sajūta, ka attapšos, kad viss laiks jau būs pagājis. laiks visam, pilnīgi visam, un viss būs vienkārši paskrējis garām kā ainava aiz loga ātrvilcienā. bez detaļām, vien gara, krāsaina, bieza līnija. kā lai iemācās dzīvot tikai šodienā, velns parāvis?

p.s. nē, cik muļķīgs jautājums, tomēr..:) arī vakardiena ir šodiena, tikai citā laikā, citai "man". bet mums ir tikai šodiena. mums vispār nekā cita nav.

p.p.s. arī jūra elpo sāļi.