visu gribu. visu reizē. gribu būt koderis, auditors un inženieris, strādāt cernā, būvēt mašīnas, mācīt citiem dzīvot. dzīvot pati.

bet viss ir neiespējams. nepamet sajūta, ka attapšos, kad viss laiks jau būs pagājis. laiks visam, pilnīgi visam, un viss būs vienkārši paskrējis garām kā ainava aiz loga ātrvilcienā. bez detaļām, vien gara, krāsaina, bieza līnija. kā lai iemācās dzīvot tikai šodienā, velns parāvis?

p.s. nē, cik muļķīgs jautājums, tomēr..:) arī vakardiena ir šodiena, tikai citā laikā, citai "man". bet mums ir tikai šodiena. mums vispār nekā cita nav.

p.p.s. arī jūra elpo sāļi.