domāju par brīžiem, kuros divu cilvēku ceļi virzās laiktelpā nenojaušot par otra eksistenci. par brīžiem, kuros pievirzās tuvu klāt, skrienot blakus, taču nekad, nekad tā arī nesatiekoties, vien jūtot savādi siltu elpu kur tuvumā. par brīdi kurā trajektorijas negaidot krustojas, un brīdi, kurā atkal, lēnām palēnām aizvijas dažādos virzienos, reizi pa reizei vēl vien samanot uz ceļa sakultos putekļus. es neprotu nevienu pieturēt sev blakus, vienkārši neprotu, man vajag pavisam citu koordinātu plakni ar citiem atskaites punktiem. būt blakus, neko neprasot, netramdot, netincinot, negaidot

arlabunakti, es iemigšu ar šo dziesmu prātā