man ir bail no tiem nejēdzīgi agrajiem rītiem ziemās un rudeņos, kad istabā ir kļuvis auksts, ārā vēl piķa melna tumsa un tik ļoti nāk miegs, ka pirmās minūtes vispār nespēj saprast vai tu nomodā vai guli, un vispār negribas kustēties, un vispār negribas pat domāt par neko citu kā vien to silto miegu, no kura esi iztrūcināts, bet ir kaut kā jāpiespiežas atmosties, saposties un tad no kārdinošās mājas omulības ir jādodas laukā tai tumsā un aukstumā, varbūt lietū, varbūt sniegputenī, lai caur to pašu tumsu bristu uz staciju uz agru, aukstu vilcienu, kurā tikai daži snaudoši cilvēki, vai reizēm uz aukstu mašīnu, kuras stūrei pieskaroties salst pirksti un kura nesilst pirmos kilometrus, un tu brauc miegains, nosalis un nelaimīgs