Skolotāja ienāca klasē pavisam satraukta. - Skolā būs inspektora kungs, - viņa sacīja, - es ceru, ka būsiet
prātīgi un atstāsiet labu iespaidu.
Mēs apsolījām, ka izturēsimies labi, starp citu, skolotāja dara nepareizi uztraukdamās, mēs gandrīz vienmēr
esam prātīgi.
- Es daru jums zināmu, - skolotāja teica, - tas ir jauns inspektors, vecais jau bija pie jums pieradis, bet
viņš aizgāja pensijā... - Un tad skolotāja deva mums kaudžu kaudzēm pamācību, viņa aizliedza mums runāt, ja neko nevaicā, smieties bez viņas atļaujas, viņa lūdza nemest lodītes kā pēdējo reizi, kad bija ieradies inspektors, un viņš nogāzās uz grīdas, viņa lūdza, lai Alsests pārtrauc ēst, kad inspektors būs šeit, un teica Klotēram, kurš ir sliktākais skolnieks klasē, izturēties neuzkrītoši. Reizēm es domāju, vai skolotāja mūs netur par ākstiem.
Bet tā kā mēs ļoti mīlam skolotāju, apsolījām visu, ko viņa vēlējās. Skolotāja skatījās, vai klases telpa un mēs esam pietiekami tīri un atzina, ka klase ir daudz tīrāka par dažiem no mums. Un tad viņa lika Aņanam, kurš ir pirmais klasē un skolotājas mīlulītis, ieliet tinti tintnīcās gadījumam, ja inspektors liktu mums rakstīt diktātu.
Aņans paņēma lielo tintes pudeli un sāka liet pirmā sola tintnīcās tur, kur sēž Sirils un Žoašims, kad kāds iesaucās:
- Re, kur inspektors! - Aņans tā izbijās, ka izlēja tinti uz sola.
Tas bija joks, inspektora tur nebija, un skolotāja bija ļoti dusmīga. - Es redzēju, Klotēr, - viņa sacīja.
- Jūs esat šī muļķīgā joka autors. Ejiet kaktā!
Klotērs sāka raudāt, teica, ka ja iešot kaktā, tad izturēšoties uzkrītoši, un inspektors uzdošot viņam kaudzēm
jautājumu, bet viņš neko nezinot un sākšot raudāt, tas neesot bijis joks, viņš ir redzējis inspektoru kopā ar
direktoru ejam pa pagalmu, un tā kā tas bija taisnība, skolotāja teica, ka šoreiz viņam piedodot. Muļķīgi bija tas, ka ar tinti nolijis pirmais sols, skolotāja sacīja, to vajagot novietot pēdējā rindā, tur to neredzēšot. Ķērāmies pie darba, un tas bija ļoti interesanti, jo bija jābīda visi soli, mēs jokojāmies un tad ienāca inspektors kopā ar direktoru.
Nebija jāceļas, jo visi bijām kājās un izskatījāmies ļoti izbrīnījušies.
- Tie ir mazie, viņi.. viņi ir mazliet aušīgi, - direktors sacīja.
- Es redzu, - inspektors teica, - sēdieties, mani bērni.
Visi apsēdas, un tā kā mēs bijām pagriezuši solu, lai mainītu to vietām, Sirils un Žoašims sēdēja ar mugurām pret tāfeli. Inspektors paskatījās uz skolotāju un jautāja, vai šie divi skolnieki arvien tā novietojoties. Skolotāja sataisīja tādu seju kā Klotēram, kad viņu izsauc, bet viņa neraudāja.
- Mazs starpgadījums... - viņa teica.
Inspektors neizskatījās pārāk apmierināts, viņam bija biezas uzacis, kas gandrīz nosedza acis. - Ir jābūt mazliet autoritātei, - viņš teica. - Labi, mani bērni, lieciet solu vietā.
Visi piecēlās, un inspektors sāka kliegt: - Visi reizē ne! Tikai jūs divi! - Sirils un Žoašims nolika solu vietā un apsēdās. Inspektors smaidīja un ar rokām atbalstījās pret solu.
- Labi, - viņš teica, - ko jūs darījāt, kamēr es vēl nebiju ienācis?
- Mainījām vietam solu, - Sirils atbildēja.
- Nerunāsim vairs par šo solu! - kliedza inspektors, šķita, ka viņš ir nervozs. - Vispirms, kāpēc jūs mainījāt
vietām šo solu?
- Tintes dēļ, - paskaidroja Žoašims.
- Tintes? - vaicāja inspektors un skatījās uz savām rokām, kas bija gluži zilas. Inspektors, smagi nopūties, sāka slaucīt pirkstus kabatas lakatā.
Mēs redzējām, ka inspektoram, skolotājai un direktoram smiekli nenāca. Nolēmām būt šausmīgi prātīgi.
- Es redzu, jums ir dažas grūtības ar disciplīnu, - inspektors teica skolotājai, - ir jālieto mazliet elementāras psiholoģijas, - un, attālinājis savas uzacis no acīm, viņš, plati smaidīdams, pievērsās mums: - Mani bērni, es vēlos būt jūsu draugs. Nevajag no manis baidīties, es zinu, ka jums patīk jokoties, un arī man ļoti patīk smieties. Starp citu, vai zināt stāstu par diviem kurlajiem - viens kurlais saka otram: "Tu ej zvejot?", bet otrs atbild: "Nē, es eju zvejot." Tad pirmais saka: "Ak tā, es domāju, ka tu ej zvejot."
Žēl, ka skolotāja bija aizliegusi smieties bez viņas atļaujas, tāpēc bija ļoti grūti novaldīties. Šovakar es izstāstīšu tētim šo anekdoti, tā viņu sasmīdinās, es esmu pārliecināts, ka viņš to nezina.
Inspektors, kuram nebija vajadzīga atļauja, ilgi smējās, bet tā kā redzēja, ka neviens klasē neko nesaka, viņš nolaida uzacis vietā, noklepojās un teica: - Labi, pietiek smieties, pie darba.
- Mēs mācījāmies fabulas, - skolotāja teica, - "Vārna un lapsa".
- Lieliski, lieliski, - teica inspektors, - tad turpiniet.
Skolotāja izlikās, ka uz labu laimi meklē klasē un tad norādīja ar pirkstu uz Aņanu: - Noskaitiet fabulu.
Bet inspektors pacēla roku. - Vai atļausiet? - viņš vaicāja skolotājai un tad norādīja uz Klotēru.
- Jūs tur, beigās, deklamējiet šo fabulu. - Klotērs atvēra muti un sāka raudāt.
- Kas viņam kaiš? - jautāja inspektors.
Skolotāja atbildēja, ka vajadzētu atvainot Klotēru, viņš esot ļoti kautrīgs, tad jautāja Rifisam. Rifiss ir biedrs, kura tēvs ir policists. Rifiss teica, ka nezinot fabulu no galvas, bet daudzmaz zinot, par ko ir runa, un sāka skaidrot, ka tas esot stāsts par vārnu, kas turot knābī Rokforas sieru.
- Rokforas? - vaicāja inspektors, kurš izskatījās arvien vairāk izbrīnījies.
- Nē, jel, - iejaucās Alsests, - tas bija kamambērs.
- Nepavisam, - Rifiss atcirta, - vārna nevarētu noturēt knābī kamambēru, tas kūst un turklāt ne pārāk labi smaržo.
- Tas nesmaržo labi, bet ir garšīgs, - atbildēja Alsests.
- Tas neko neizsaka, ziepes arī labi smaržo, bet ir ļoti negaršīgas, es vienreiz pamēģināju.
- Bā! - Rifiss teica, - tu esi muļķis, es pateikšu tētim, lai viņš saraksta kaudzēm protokolu tavam tētim! - Un viņi kāvās.
Visi piecēlās un kliedza, atskaitot Klotēru, kurš aizvien savā stūrī raudāja un Aņanu, kurš bija aizgājis pie tāfeles un skaitīja "Vārnu un lapsu".
Skolotāja, inspektors un direktors kliedza: - Pietiek! - Visi krietni izsmējāmies.
Kad tas bija beidzies, visi apsēdušies, inspektors izvilka savu kabatlakatu un slaucīja seju, visu nosmērējot ar tinti, žēl, ka nedrīkstēja smieties, bija jāgaida līdz starpbrīdim, bet tas nebūs viegli.
Inspektors piegāja pie skolotājas un spieda viņai roku. - Es jums no sirds jūtu līdzi, jaunkundz. Vēl nekad tik ļoti kā šodien es nebiju aptvēris, līdz kādai pakāpei mūsu amats ir upurēšanās. Turpiniet! Drosmi! Bravo! - un viņš kopā ar direktoru ļoti ātri aizgāja.
Mēs mīlam skolotāju, bet viņa bija ļoti netaisna. Pateicoties mums, viņa saņēma uzslavas, bet atstāja mūs visus pēc stundām.



// Sempé-Goscinny, LE PETIT NICOLAS